nepievilieties

Nepievilieties!

Ne visi ceļi un prakses ved pie Dieva, bet tikai viens vienīgs!

(LKR raidījums “Aktuāla diskusija” par šo tēmu atrodams šeit)

„Melu lauskas” Z. Biķe 2016.g.

Rakstā atklāti Jura Rubeņa grāmatas principi un uz tiem pamatota kustība, kas ir pretrunā Jēzus Kristus mācībai Bībelē un ieved dziļā pievilšanā individuālus lasītājus, pat draudzes, to vadītājus!

„Nepievilieties, Dievs neļaujas apsmieties! Jo, ko cilvēks sēj, to viņš arī pļaus. Proti, kas sēj savā miesā, tas pļaus no miesas pazušanu, bet, kas sēj Garā, tas pļaus no Gara mūžīgo dzīvību.” (Gal.6:7,8)

Ievads. Kādēļ vispār šis raksts nepieciešams?

Sakarā ar to, ka pēdējos gados Latvijas kristīgajās draudzēs aktualizējusies tēma par garīga dziļuma meklēšanu, ne tikai Dieva Vārdā Bībelē un dzīvē Svētajā Garā, bet arī pasaules mācībās un praksēs, būtu nepareizi kristiešiem palikt klusiem un neizgaismot maldu mācību virzienu un kustību pašas kristīgās draudzes iekšienē.

Vispirms jāsaka, ka neesmu teologs vai akadēmiķis, taču, būdams kristietis ar pietiekoši ilgu pieredzi, primāri šo rakstu kristiešiem. Man nebūtu ne mazākā vēlēšanās rakstīt šo rakstu un atņemt laiku saviem tuvajiem cilvēkiem un svarīgākām lietām, ja ne kliedzoši lielais maldu īpatsvars, kas ir stipri lielāks, nekā nelielā patiesības daļa, kustībā, kas strauji ienāk kristīgajā vidē. Vēlos uzsvērt, ka tās nav kādas nelielas teoloģiskas atšķirības vai konfesionāla „rīvēšanās”, bet gan masīva un rafinēta pievilšana, no kā ir jāpasargā un jāattīra Kristus draudze.

Kā ierosmes punkts šim rakstam ir nesen iznākusī D.Th. Jura Rubeņa grāmata „Viņa un Viņš. Mīlestība. Attiecības. Sekss” (2016. g.). Kristieši ir jautājuši, vai šī ir laba grāmata, vairāki nopirkuši un lasa, citi slavē, citi peļ, bet kādi mācītāji pat citē savās svētrunās.

Šī grāmata neiedziļinoties varētu šķist kā kārtējā pāru attiecību uzlabošanas literatūra. Taču, pāršķirstot grāmatu grāmatnīcā, radās sajūta, ka tajā apkopota gandrīz visa blakus plauktā esošās ezotēriskās un filozofiskās literatūras esence. Un tas viss iepakots pseidokristīgā manierē, pasniedzot to kā kristīgu literatūru, bet kam ar patiesu kristietību ir visai attāls sakars, varētu pat teikt, ka nekāds.

Grāmatas autors ir zināms teologs, mistiķis, kas, tagad, izmantojot savu kādreizējo Latvijā cienīta mācītāja autoritāti un atpazīstamību, grāmatā pausto informāciju gan kristīgai, gan sekulārai publikai, liek „apēst” un pieņemt praktiski, bez iebildumiem. Lasot grāmatu, rodas sajūta, ka autors vispār nav kristietis. Diemžēl šī grāmata un citas tai līdzīgās ir visai populāras grāmatnīcās un lasītāji saindē savu apziņu ar filozofiski ezotēriskiem maldiem, domājot, ka tie ir dievišķie dziļumi. Turklāt autors un izdevēji uz tā rēķina gūst peļņu un Bībele par to saka skaidri:

„…kā daudzi, kas lieto Dieva Vārdu veikalam…” (2.Kor.2)

„Tev nebūs Tā Kunga, sava Dieva, Vārdu nelietīgi valkāt, jo Tas Kungs neatstās nesodītu, kas Viņa Vārdu nelietīgi valkā.” (2.Moz.20:7)

Var jau teikt, ka patiesu Dieva bērnu ar šādām grāmatām un praksēm neviens nepiemānīs, bet nevar noliegt, ka, lasot un iedziļinoties šādās grāmatās, pat pieredzējis kristīgais lasītājs dažkārt var tikt nemanāmi iepīts, izšaubīts un pat pārliecināts, ka iespējams šis ir labs un unikāls virziens.

Bet tādēļ Bībelē jau sen ir izteikts brīdinājums:

„Jo uzstāsies viltus kristi un viltus pravieši un darīs lielas zīmes un brīnumus, lai pieviltu, ja iespējams, arī izredzētos.” (Mat.24:24)

Vēl īsi jāieskicē, ka pēdējos gadsimtos, īpaši kristīgajās protestantu konfesijās ir manāmi, ļoti lielos vilcienos ņemot, nosacīti divi galvenie virzieni. Pirmais, ja var tā teikt, teoloģiski – liturģiskais, jeb īpaši Bībelē koncentrētais virziens un otrs harizmātiskais jeb īpaši uz Svētā Gara darbību koncentrētais virziens. Protams, ka abi šie virzieni, vēsturē nereti arī saplūst un pārklājās.

Tomēr pēdējo 30-40 gadu laikā pasaulē un Latvijā aptuveni pēdējo 10 gadu laikā izplatās, ja var tā nosaukt, kristīgā misticisma virziens, bāzēts austrumu reliģiju praksēs un sekulārās atziņās, kas ir pretrunā Bībelei.

Jau iepriekš kristīgajā vidē izvērtēta un atspēkota J. Rubeņa grāmata „Ievads kristīgajā meditācijā” (2008. g.) un ar to saistītās meditācijas prakses un to neatbilstība Bībelei. Detalizēti to savā grāmatā „Pārdomu labirintos” (2015. g.) ir analizējis D.Th. Ilmārs Hiršs. Arī Mg.Th. Aleksandrs Bite to apskatījis savā rakstā „Pārdomas par grāmatiņu Ievads kristīgajā meditācijā”, (atrodams www.lmf.lv publikāciju sadaļā), kā arī atspēkojis vairākos raidījumos Latvijas Kristīgajā Radio (atrodams www.lkrtv.lv meklētājā ierakstot vārdu „meditācija”). Šajos un arī citos raidījumos detalizētu un teoloģiski dziļi pamatotu atspēkojumu devis arī D.Th. Juris Doveiko.

Pirms apskatām grāmatu, jāatgādina, ka bieži vien mēs nonākam strupceļā, kad sākam atsaukties uz dažādiem informācijas avotiem, tradīcijām un pieredzēm, taču Dievs mums ir devis savu atklāsmi Bībelē, kas ir absolūta un negrozāma autoritāte, un tādēļ arī šajās pārdomās vienīgā mēraukla un atskaites punkts būs Bībele (E.Glika tulkojums, 1965. g. rev. teksts), kuras vārdi lai runā tieši, asi un dzīvi, jo ir teikts:

„Jo Dieva Vārds ir dzīvs un spēcīgs un asāks par katru abās pusēs griezīgu zobenu un spiežas dziļi iekšā, līdz kamēr pāršķir dvēseli un garu, locekļus un smadzenes, un ir domu un sirds prāta tiesnesis.” (Ebr.4:12)

Šajā rakstā īsumā apskatīsim, kas konkrēti šajā grāmatā (un vairākās saistītās grāmatās) ir nepareizs un maldinošs, kā arī noslēgumā mēģināsim domāt un rast atbildes Dieva Vārdā, kur tad pats Dievs mūs aicina meklēt garīgo dziļumu, spēku jeb, kas īsti ir patiesas kristietības virziens.
Grāmatas apskats. Kas tad ir tas, kas ir pretrunā Dieva Vārdam?

Šis apskats nav grāmatas „Viņa un Viņš. Mīlestība. Attiecības. Sekss” sīks iztirzājums, detalizēts tur pausto atziņu atspēkojums vai teoloģisks pētījums, jo tad būtu jāuzraksta vismaz vēl viena grāmata vai pat vairākas.

Jāatzīmē, ka ne visas grāmatā paustās atziņas tiek ieteiktas tieši, tām ir arī daļēji informatīvs un salīdzinošs raksturs, taču grāmatas noskaņa, kopsaucējs un arī autora tieši ieteikumi viennozīmīgi definē – tas ir virziens jeb ceļš, kurā ieteicams meklēt, iet un praktizēt. Ne visi grāmatā minētie piemēri un atziņas ir slikti un apšaubāmi. Daži pat, iespējams, noderīgi, taču kopumā apskatāmo atziņu, pieredžu un metožu klāsts viennozīmīgi ir pret Bībelē pausto, un šo maldu pārsvars ir dominējošs.

Nav pat viegli izdalīt atsevišķus punktus, kuros ir maldi, jo grāmatā šīs lietas pārklājas, ir saaustas kopā „ciešā musturī” tā, ka nav viegli atšķetināt un izlobīt „sēklas no pelavām”.

Tālāk uzskaitīti un īsi paskaidroti galvenie punkti un domas šajā grāmatā, kas ir klajā pretrunā Dieva Vārdam Bībelē:
- Radīšanas apšaubīšana kā periodi, metaforas un simboli. Apgalvots, ka cilvēks radīts nepilnīgs, tam nepieciešama evolūcija. (13.,28.,184.-186.,236.,lpp.u.c.)
  
  „Bībeles lielie tēli to parāda ļoti skaidri – pasaule nerodas vienā mirklī, bet pakāpeniski, sešās dienās vai periodos, un tikai sestās “dienas” pašā vakarā uz skatuves parādās cilvēks. Lietojot šīs metaforas, lielās garīgās tradīcijas nepārprotami norāda, ka nekas un neviens sākumā nav gatavs, ka visam un katram nepieciešama attīstība. Mūsdienu valodā runājot, mums nopietni jāņem vērā dzīves un cilvēka veidošanās evolucionārais aspekts.” (Citāts no 13.lpp.)
  
  Pretstatā Bībelē paustajiem tiešajiem vēsturiskajiem faktiem par Dieva vareno darbu radīšanā un ka viss, ko Dievs radīja, ieskaitot cilvēku, bija labs:
  
  „Jo sešās dienās Tas Kungs ir radījis debesis un zemi, jūru un visu, kas tur atrodams…” (2.Moz.20:11)
  
  „Un Dievs uzlūkoja visu, ko Viņš bija darījis, un redzi, tas bija ļoti labs…” (1.Mozus 1:31)
  
  Bet pēc grēkā krišanas, Dieva radītais labais cilvēks tika gan garīgi, gan miesiski nolemts nāvei un viennozīmīgi vairs nebija labs. Lai to atjaunotu, ir nepieciešama grēku nožēla, ticība Jēzum Kristum un pats galvenais – jaunpiedzimšana un tam sekojoša Svētā Gara ienākšana cilvēkā, Dieva izmainīta dzīve.
- Jaunpiedzimšanas būtības nicināšana, saucot to par evolūciju, apgaismību, mainīšanos, transformāciju. (40.,75.-77.lpp.u.c.)
  
  „Apgaismība jeb otrā piedzimšana nenozīmē iegūt ko jaunu, nebijušu, bet atpazīt un pieņemt to, kas mūsos jau ir. Mūsu lielais uzdevums ir formulēts sena mistiķa vārdos: “Kļūsti par to, kas tu esi!” apgūsti sevi! Avilas Terēze kaismīgi raksta: “ak, dvēseles (..)! iepazīstiet sevi un apžēlojieties par sevi!” (Citāts no 58.lpp.)
  
  Pretstatā Bībelē paustajam, ka Dievs pats, tos cilvēkus, kas Viņam atsaucās, rada no jauna:
  
  „Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns.” (2.Kor.5:17)
  
  „Es jums piešķiršu jaunu sirdi un jaunu garu; Es izņemšu no jūsu krūtīm akmens sirdi un ielikšu jums miesas sirdi.” (Ec.36:26)
  
  Cilvēkam vispirms ir vajadzīga jaunpiedzimšana Kristū, nevis mainīšanās vai evolūcija. Jaunpiedzimšana paredz atzīt, ka es pats sevi nevaru izmainīt, un man ir vajadzīga Dieva palīdzība, lai es varētu nomirt vecajam cilvēkam un piedzimt jaunajam caur ticību Jēzum Kristum kā Kungam. Jaunpiedzimšanas darbu dara nevis cilvēks ar savām metodēm, bet tikai un vienīgi Dievs savā pārdabiskajā spēkā. Šī ir izšķiroša pamatpatiesība, kas grāmatā tiek apšaubīta.
- Meditēšana dzenbudisma formā (56.-61.lpp)
  
  „Meditācijā mēs mācāmies citādu attieksmi pret ķermeni. Meditācija, mierīgi sēžot, stalti turot ķermeni un koncentrējoties uz elpu, mums nepārprotami atgādina, ka dzīve notiek ne tikai galvā, tāpēc viens no tās apzīmējumiem ir “sirds lūgšana”. Sirds simbolizē cilvēka centru, vietu, kurā iespējams savienot un līdzsvarot visas savas esības funkcijas. Acis meditācijas laikā var būt gan aizvērtas, gan atvērtas. Mugurai jābūt taisnai, bet nesasprindzinātai. Taisnas muguras noturēšana palīdz saglabāt atmodinātu apziņu…”
  
  “…Es vienojos ar sevi, ka katru reizi, kad atradīšu sevi kur citur, nevis tagad un šeit, tūdaļ atgriezīšos atpakaļ. To īstenot palīdz ritmiska mantras (jeb – centrējoša vārda) atkārtošana saskaņā ar savu elpu. Mana stāja: es esmu šeit, esmu vērīgs, klātesošs, atmodināts, centrēts. es mācos apzināti satikt vienīgo brīdi, kurā notiek mana dzīve, – šo mirkli. Centrējošie vārdi (formulas, mantras), kurus varam lietot meditācijas laikā: jā, paldies, abba (aramiešu valodā – tēvs), nada (spāņu valodā – nekas; šis termins atvasināts no sv. Jāņa no Krusta darbiem), ES ESMU, maranata (aramiešu valodā – nāc, Kungs), Jēzus Kristus.” (Citāti no 60.lpp.)
  
  Kā jau ievadā minēts, iepriekšējos gados detalizēti iztirzāta tēma. Bet tomēr īsumā galvenie punkti:
  - Dzenbudisma prakse – (Grāmatas autors lieto prievārdu “zen” nevis “dzen”, kas nedaudz retušē saistību ar budisma reliģiju.)
    
    Šī prakse ir pilnīgi nepieņemama Jēzus sekotājam, jo aizgūta no Jēzu Kristu neatzīstošas austrumu reliģijas ar nezināmu izcelsmi.
  - Pareizas pozas (arī Lotosa) praktizēšana – Pilnīgi maldi, jo ne jau ķermeņa poza (turklāt budisma) ir tik svarīga, bet sirds stāvoklis mūs var tuvināt Dievam.
  - Kontemplatīva meditācija, koncentrējoties uz savu iekšieni, kaut gan Bībelē ir teikts:
    
    „Jo es zinu, ka manī, tas ir, manā dabīgajā miesā, nemīt nekas labs…” (Rom. 7:18)
    
    „Jo no sirds iziet ļaunas domas…” (Mat 15:19)
    
    Pretstatā Bībelē norādītajam, ka lūgšanas mēs nesam pie Dieva Tēva un Jēzus debesīs, kuri caur jaunpiedzimušos kristiešos mītošo Svēto Garu, ir sasniedzami „pa tiešo” jeb klātesoši.
  - Dieva Vārda nicināšana, skaitot mantru
    
    Dieva Vārdi, pat tādi kā Jēzus Kristus (!) tiek lietoti kā mantra, nevis, lai par tiem domātu, bet tieši pretēji – nedomātu un „ieejot sevī”, piedodiet par salīdzinājumu, kā „vecu košļeni” izspļautu.
- Okultas prakses ieteikums (70.lpp)
  
  „Latvijā pie Krimuldas baznīcas ir izveidots labirints, kas atbilst Šartras Dievmātes katedrāles oriģinālam. To izstaigājot vai vismaz izvelkot ar pirkstu labirinta ceļu šajā lappusē redzamajā attēlā, varam uzzināt par garīgo dzīvi vairāk, nekā izlasot daudzas biezas grāmatas.” (Citāts no 70. lpp.)
  
  Šis punkts kristietim pat neprasa īpašus komentārus, jo ir teikts:
  
  „… tie, kas tādas lietas dara, nemantos Dieva valstību.” (Gal 5:21)
  
  Vēl var piebilst, ka labirints sengrieķu mitoloģijā un mākslā lietots, kā sievišķais un vīrišķais auglības simbols, saistībā ar elku dievībām, ar ko kristietim nevar būt nekāda saistība.
- Grieķu, ēģiptiešu un austrumu elku dievību un tēlu pieminēšana, attēlu lietošana, kuros ir pat seksuāli akti. (85.-99.,121.,141.,143.,160.,182.,183.lpp.u.c.)
  
  „…Sieviete “ārējās lietas” pārceļ uz iekšieni, pārrada, tām piešķirot iekšējo dimensiju un jēgu. Es domāju, ka šo sievietes uzdevumu visuzskatāmāk redzam ēģiptiešu debesu dievietes Nutas tēlā. Nuta – dzīvības un nāves valdniece Senās Ēģiptes ikonogrāfijas Nutas slavenākajā attēlā (sk. 94.–95. lpp.) skatām, ka viņa apņem visu esamību. No rīta viņa Sauli dzemdē, bet vakarā to norij. Naktī Saule ceļo caur Nutas ķermeni un tiek pārradīta. Nuta aptver un simbolizē visu dzīvi. Dzīves uzdevums ir iekļaut, integrēt Sauli visās septiņās stadijās (kā redzams attēlā). Tas nozīmē integrēt visas esamības daļas, ko šķērso Saule, – galvu, sirdi, vēderu (seksualitāti).” (Citāts no 93.lpp.)
  
  Viss Dieva Vārds Bībelē ir caurstrāvots ar cīņu pret elkiem, ar atbrīvošanos no tiem, bet grāmatā tie tiek aprakstīti un aplūkoti kā saistoši un pat meklētas to līdzības ar kristīgajiem personāžiem.
  
  „Tev nebūs citus dievus turēt Manā priekšā.” (2.Moz.20:3)
  
  Vairāki no pieminētajiem attēliem ir tik pretīgi, ka ir riebīgi tos aplūkot (piemēram grupveida sekss 143.lpp.), un pilnīgi nav saprotams vai paskaidrots, kādēļ autors tos šeit ievietojis. Acīmredzot laikam kādām viņaprāt “pozitīvām” pārdomām un noskaņai.
- Kabalas mācības pielietošana, apšaubot Bībeles patiesību. (96.,97.lpp.)
  
  „No kurienes varēja rasties Kaina sieva, ja Kains un Ābels ir pirmo divu cilvēku – Ādama un Ievas bērni? Šo jautājumu dziļi un saistoši skaidro katoļu psiholoģe un kontemplācijas skolotāja Anna Gamma, atsaucoties uz ebreju mistikas kabalas tradīciju, kas uzskata, ka Ādamam bija pirmā sieva Lilita, kas viņu atstāja, jo nevēlējās pakļauties, bet gribēja būt līdztiesīga ar viņu. Tad Ādams apņēma otru sievu – Ievu.” (Citāts no 96.,97.lpp.)
  
  Grūti saprast, kā vispār autors var pieminēt, ebreju misticisma virzienu kabalu, kā labu informācijas avotu.
  
  „Un, kas griezīsies pie zīlniekiem un pareģiem, lai ar tiem kopā ielaistos netiklībā, to Es uzlūkošu ar dusmīgu vaigu un viņu izdeldēšu no viņa tautas vidus.” (3.Moz.20:6)
  
  Kā arī jāatgādina, ka Dievs nevienam nav devis tiesības apšaubīt vai papildināt Savu Vārdu Bībelē, kur ir skaidri teikts, ka Ieva bija Ādama sieva. Varētu tad retoriski jautāt – varbūt tad autors pie reizes kabalā var mēģināt atrast arī saknes, ka tomēr arī Ādams nav bijis pirmais cilvēks?
- Dzimumu identitātes apšaubīšana, dzimumu lomu izpludināšana un pārdefinēšana. (100.-106.,115.-117.lpp.u.c.)
  
  „Mēs atrodamies tādā evolūcijas posmā, kad primārās dzimumu lomas – sakāpināta autonomija vīriešiem un sakāpināta piesaistīšanās cilvēciskajām attiecībām sievietēm – tiek zināmā mērā pārveidota un pārsniegta. Vīriešiem jāmācās būt atkarīgākiem no attiecībām, sievietēm – autonomākām, patstāvīgākām. Tikai savas esības otras puses pieņemšana ved mūs pie brieduma.” (Citāts no 105.lpp.)
  
  „Kā sievietei kļūt par vīrieti? Kad pirmo reizi saskaramies ar dzimumu integritātes un savstarpējas līdzsvarošanas ideju, tā šķiet ļoti dīvaina vai varbūt pat nevajadzīga. To labi ilustrē apokrifā Toma evaņģēlija pēdējais, noslēdzošais pants jeb logions: “Sīmanis Pēteris teica viņiem: “Lai Marija mūs pamet, jo sievietes nav dzīvības cienīgas.”
  Jēzus teica: “Raugi, es viņu vadīšu, lai darītu viņu par vīrieti, lai arī viņa kļūst par dzīvu garu, kas līdzinās jums, vīrieši. Jo jebkura sieviete, kura kļūst par vīrieti, ieies Debesu valstībā.” Mūsu lielais garīgais (ne fiziskais!) uzdevums ir kļūt citam par citu. Pētera (visticamāk – neapzināti) nežēlīgā nostāja pret Mariju Magdalēnu norāda, ka viņam sievišķā elementa (līdzcietības un rūpju) integrācija, lai ieietu Debesu valstībā, ir tikpat nepieciešama kā Marijai vīrišķā elementa iekļaušana.” (Citāts no 106.lpp.)
  
  Šī ir maldinoša pēdējā laika vispārēja tendence sabiedrībā, kas arī grāmatas autoram, šķiet, ir tuva tēma, kaut gan Dievs ir radījis un skaidri noteicis divu dzimumu cilvēku konstitūciju (vīrietis un sieviete), kas ir nemaināma. Turklāt tiek lietots, Bībeles kanonā neiekļautais, Toma evaņģēlijs, kas liek apšaubīt Dieva Vārda autoritāti.
- Apgalvojums, ka miesā būt ir labi, ka Dievs vēlas iemiesoties. (123.,130.lpp.u.c.)
  
  „Jēzus atnāca, lai pavēstītu, ka mēs drīkstam un mums vajag uzticēties savam ķermenim un mūsu cilvēciskajai pieredzei. Tas ir nepieciešams un labs sākuma punkts.” (Citāts no 123.lpp.)
  
  „Tikai mūsdienu garīgums no jauna atgriezies pie svarīgās atziņas, cik muļķīgi ir visā vainot ķermeni. Mūsu uzdevums ir nevis sevi apkarot, veidojot reliģijas formas, kas cilvēkus padara slimus, bet apvienot un līdzsvarot visus esības un dzīves aspektus. Kā jau minēju, kristietībai vajadzētu būt īpaši draudzīgai pret ķermeni, jo tās centrā ir inkarnācijas jeb Dieva iemiesošanās vēsts. Dievs iemiesojas cilvēka ķermenī, tas nozīmē – pat Dievs pieņem cilvēka ķermeni, būt ķermenī ir labi. Kristietība patiešām ir mīlas stāsts starp garu un miesu.” (Citāts no 130. lpp.)
  
  Šī ir apzināta lasītāju maldināšana. Protams, ka nevar būt runa par ķermeņa ienīšanu vai mocīšanu, mums jābūt Dievam pateicīgiem par to, kāds ķermenis mums ir dots. Taču pēc grēkā krišanas jebkura cilvēka ķermenis, miesa ir nolemta nāvei un iznīcībai. Turklāt arī cilvēka garīgā daļa pēc nepaklausības Dievam ir nolemta mūžīgai atšķirtībai no Dieva, būtībā nolemta arī garīgai nāvei.
  
  Un Jēzus Kristus neiemiesojās cilvēka ķermenī tādēļ, ka Viņš to īpaši vēlētos vai, ka ķermenis būtu tik labs un tāpēc Viņš alktu tajā iemiesoties. Viņš to darīja tikai un vienīgi, lai izglābtu no mūžīgas nāves tos, kas ticēs un pieņems Viņu kā Glābēju:
  
  „Savā starpā turiet tādu pat prātu, kāds ir arī Kristū Jēzū, kas, Dieva veidā būdams, neturēja par laupījumu līdzināties Dievam, bet Sevi iztukšoja, pieņemdams kalpa veidu, tapdams cilvēkiem līdzīgs; un, cilvēka kārtā būdams, Viņš pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei!” (Fil. 2:5:8)
  
  Un pat tie, kas ir atdevuši savu dzīvi Viņam, vēl joprojām dzīvo ķermenī, miesā, kas lēnām mirst un varētu teikt velk projām no Dieva, par ko Apustulis Pāvils saka:
  
  „Jo miesas tieksmes ir pret Garu, bet Gara tieksmes ir pret miesu, jo šie divi viens otram stāv pretī, ka jūs nedarāt to, ko gribat.” (Gal.5:17)
  
  „Es, nožēlojamais cilvēks! Kas mani izraus no šīs nāvei lemtās miesas?” (Rom. 7:24)
  
  Bet Jēzus saviem sekotājiem (patiesiem kristiešiem) apsola:
  
  „Un, kad Es būšu nogājis un jums vietu sataisījis, tad Es nākšu atkal un ņemšu jūs pie Sevis, lai tur, kur Es esmu, būtu arī jūs.” (Jņ.14:3)
- Homoseksualitātes attaisnošana (161.-163.,167.lpp)
  
  „…Katra cilvēka uzdevums ir viņam/viņai dotajos dzīves apstākļos mācīties godprātīgi attīstīties un augt. Cilvēka kā Dieva radītas būtnes cieņai atbilst tas, ka viņš/viņa mēģina atrast patiesākos un labākos sev pieejamos risinājumus, lai sevi attīstītu neatkarīgi no seksuālās identitātes. Mūsdienu kristīgā paradigma māca meklēt vienotību dažādībā. Kristietība norāda uz visu cilvēku principiālo vērtību un vienotību garā (dziļumos), kas pārspēj visas robežas. Attiecības kā divu dzimumu – vīrišķās un sievišķās enerģijas – savienība joprojām paliek kā neatceļams radīšanas princips. Abas enerģijas izpaužas arī homoseksuālajās attiecībās. Taču arī heteroseksuālajās attiecībās šai polaritātei piemīt gan fiziskā, gan psihiskā dimensija, gan ārējais, gan iekšējais aspekts. Homoseksuālajās attiecībās parādās tikai šīs polaritātes psihiskā jeb iekšējā puse.” (Citāts no 162.lpp)
  
  Homoseksualitātes attaisnošana grāmatā varbūt nenotiek absolūti tiešā veidā, taču autors lasītāju vedina uz šādām domām, lai gan būtu stingri jānostājas pret šo tendenci, jo to vairākkārt skaidri saka Dieva Vārds, un no tā nevar būt nekādas atkāpes. Protams, ne jau nicinot vai, nīstot homoseksuālus cilvēkus, bet arī ne attaisnojot vai pieņemot grēku, ko viņi piekopj.
  
  „…sievietes apmainījušas dabisko dzimumu kopdzīvi ar pretdabisko. Tāpat arī vīrieši, atmezdami dabisko kopdzīvi ar sievieti, cits pret citu iekaisuši savā iekārē, piekopdami netiklību, vīrietis ar vīrieti, paši saņemdami sodu par savu maldīšanos.” (Rom.1:26-27)
- Jogas, cigun un tai-či praktizēšanas ieteikums (123.lpp.)
  
  „Cik gan ļoti jāienīst (visticamāk, neapzināti) ķermenis, lai, piemēram, jogu, cigun, tai-či un citas līdzīgas tam noderīgas un to attīstošas prakses pasludinātu vai nu par ļaunām, vai ļoti bīstamām un aizdomīgām, kristietim nepiemērotām nodarbēm!” (Citāts no 123.lpp.)
  
  Pirmkārt, vārds joga nozīmē „savienošanos”, otrkārt jogas pozas ir hindu dievu Krišnas un Šivas pielūgsmes pozas, kā arī iekšējās „čūskas” un Kundalini gara (kas ir pilnīgi pretējs Dieva Garam) atraisīšanas veids. Cigun un tai-či ir iekšējo ķermeņa enerģiju pārvaldīšana un vingrojumu kompleksi, kas darbojas ar nezināmām strāvām un spēkiem, saistītiem ar austrumu elku kultiem un reliģijām.
  
  Kristietim viennozīmīgi nevar būt nekas kopējs ar šādām praksēm, jo arī tās ir elku dievību metodes!
- Garīgu līmeņu meklēšana seksualitātē, seksualitātes evolūcija, pārmaiņas utt.. (121.-152., 170.-172.lpp.u.c.)
  
  „Mēs varam cits citu un Dievu (atcerēsimies ebreju vārdu yada) atzīt, iepazīt tikai caur dzīvi, matēriju, ķermeni, saskarsmi ar realitāti, kuras centrālā izpausme ir seksualitāte.” (Citāts no 123.lpp.)
  
  „Līdzīgas intonācijas kā tantrā bieži sastopamas arī viduslaiku kristīgajā mīlestības mistikā, kas tiek izpausta jutekliski erotiskos tēlos:
  “Ak, Kungs, mīlējies ar mani spēcīgi un mīlējies ar mani bieži un ilgi,
  Jo biežāk tu ar mani mīlēsies, jo tīrāka es kļūšu,
  Jo spēcīgāk tu ar mani mīlēsies, jo skaistāka es kļūšu,
  Jo ilgāk tu ar mani mīlēsies, jo svētāka es kļūšu virs zemes.
  Mehtilda no Magdeburgas (1210–1294)
  Nezinātājam šīs rindas var izraisīt apjukumu vai šķist smieklīgas. Varētu domāt, ka kāda pēc vīrieša izslāpusi sieviete projicē savas seksuālās ilgas Debesu Vīrietī – Jēzū. Bet šis teksts iegūst neaptveramu grandiozitāti, dziļumu, ja mācāmies seksualitāti uztvert plašāk, sākot saskatīt tās dievišķo potenciālu.” (Citāts no 146.lpp)
  
  „“Dimanta” orgasms atver durvis uz Visumu. Ķermenis kļūst caurspīdīgs, neierobežots, tas atveras kosmiskās telpas bezgalīgiem plašumiem. Sašķeltība starp iekšpusi un ārpusi beidzas. Cilvēks, kas sevi pieredz kā kosmisko deju, ir pārspējis telpu un laiku un nonācis bezgalībā. Visu laikmetu mistiķi un mistiķes ļoti līdzīgi apraksta dievišķā sastapšanas pieredzi.” (Citāts no 152.lpp.)
  
  Nenoliedzami seksuāls akts nav tikai fizisks, bet arī garīgs. Par to šaubu nav, tas minēts Bībelē. Bet šeit tiek sētas šaubas, vai seksuālās attiecības ir tik vienkārši lietojamas un baudāmas, formulējot, ka tās ir iespējams daudz sarežģītākas.
  
  Grāmatā seksuālās attiecības paceltas līdz tik augstiem, jāsaka pat slimīgi garīgiem līmeņiem, ka tās pilnībā pazaudē saikni ar Dieva Vārdu, vietām pat pretīgi lasīt. Turklāt atkal lietoti jēdzieni evolūcija, attīstība utt., mēģinot lasītājam iestāstīt, ka ar seksuālām attiecībām nevienam nav kārtībā un, ka jāmeklē vēl „augstākas virsotnes”, pat seksuāla evolūcija, kosmiski – reliģiska savienošanās.
  
  Dieva Vārda atziņa par šo ir viennozīmīga:
  
  „Jo, runādami lepnus, tukšus vārdus, tie vilina ar miesas kārībām netiklās baudās tos, kas tikko izbēguši maldu ceļu gājējiem. Apsolīdami tiem svabadību, paši viņi kalpo postam, jo, kura kāds ir uzvarēts, tā kalps viņš ir.”
  (2.Pēt. 2:18-19)
- Tantriskā seksa apskats (142.,143.,146.lpp.u.c.)
  
  „Tantras seksuālā ekstāze vēlas aizvest līdz kosmiskam savienošanās brīdim (P. Teijāra de Šardēna vārdiem izsakoties, – pie “pārcentrēšanās”), kurā cilvēks kļūst spējīgs sevī un partnerī satikt dievišķo. Kad vīrišķais un sievišķais pols satiekas, šī jaunā apzināšanās var pacelt pāri ķermenim garīgā pieredzē, kas tālu pārsniedz personiskās robežas. Tāpēc tantrā seksuālā savienošanās ir identiska ar reliģisko.” (Citāts no143. lpp.)
  
  Tantra ir Hinduisma un Budisma seksuāli – garīga sistēma, kas pat vārda pēc nav kristietim nepieciešama, kur nu vēl apskatāma vai apgūstama. Sekss tiek pasniegts kā lieta, kura ir spējīga palīdzēt sastapties ar “dievišķo”. Lai gan Dievs ir radījis seksu, Bībelē nekur nav izteikts aicinājums sastapt Dievu seksā, bet Jēzū Kristū. Līdz ar to seksam tiek piešķirta dievišķa piegarša, kas padara to par elku.
- Attaisnota „dzīvošana grēkā” jeb pirmslaulību dzimumattiecības, kā arī šķiršanās un atkal precēšanās pieņemšana par normu. (166.,167.,207.,216.lpp.u.c.)
  
  „… 3. Šķīrušos un no jauna laulātos katoļus nepieciešams pilnīgāk integrēt Baznīcā. 4. Visi ģimenes locekļi ir jāmudina dzīvot labu kristiešu dzīvi. 5. Mums vairs nevajadzētu runāt par cilvēkiem, kas “dzīvo grēkā”. 6. Tas, kas varētu būt pieņemams vienā jomā, var tāds nebūt citā. 7. Tradicionālā mācība par laulību tiek apstiprināta, bet Baznīcai nebūtu jāapgrūtina cilvēki ar nereālistiskām gaidām.…” (Citāts no 166.-167.lpp.)
  
  Pilnīgi pretējas idejas un principi Dieva norādījumiem Bībelē, turklāt nākošas arī no katoļu augstākās vadības (tagadējā pāvesta uzsaukums). Bībele turpretī saka:
  
  „…ko nu Dievs savienojis, to cilvēkam nebūs šķirt.” (Mat.19:6)
- Dieva Vārda YHWH nelietīga valkāšana, kā meditācijas forma jebkuram. (187.lpp.)
  
  „Daudzi teologi ir pārliecināti, ka Dieva Vārda Jahvē pareizu izrunu var salīdzināt ar ieelpas un izelpas skaņu jah-vē. Dieva Vārds ir neizrunājams, tas ir tikai elpojams! Ar Dievu mēs satiekamies elpā! Tādējādi katrā savas dzīves mirklī mēs izrunājam Dieva Vārdu…”
  
  „…Vai tas nav skaisti, ka elpa, vējš, gars un gaiss, no vienas puses, nav itin nekas, bet, no otras puses, tas ir pilnīgi viss? Elpojot mēs esam līdzīgi mūzikas instrumentam – Dieva flautai, kas ļauj sevi spēlēt. Meditācijā mēs vienkārši ļaujam sevi caurlūgt un piedalāmies visu esību aptverošajā lūgšanā, ļaujot cauri mums plūst elpai.” (Citāti no 187.lpp.)
  
  Doma, ka Dieva Vārds ir kā ieelpa – izelpa (meditatīvi principi) un, ka it kā visos cilvēkos (arī neticīgajos), Dievs ir klātesošs ikvienā. Tā ir nepamatota interpretācija, maldi, jo Dieva Svētais Gars (nejaukt ar dzīvības elpu) mājo tikai un vienīgi jaunpiedzimušos kristiešos.
- Iņ – Jaņ simbola lietošana (190.lpp.)
  
  Kaut, grāmatā šis minēts kā seksualitātes simbols, pamatā tiek lietots austrumu filozofijā, kā labā un ļaunā vienlīdzības un savstarpējas nepieciešamības simbols, kas ir klaji pretējs Dieva atklāsmei Bībelē un nevar tikt lietots.
- Pasaules reliģiju kopsaucēji un saskarsmes punkti (40., 41., 57., 58., 66., 71., 72., 76., 78., 205., 206. lpp.u.c.)
  
  „Tāpēc visi lielie skolotāji, piemēram, Jēzus, runā par miršanu daudz vairāk, nekā mums tas patiktu. R. Rors apgalvo, ka katras nobriedušas reliģijas centrā ir viens un tas pats vēstījums – pirms mirstat, jums ir jānomirst. Ego jeb vecā cilvēka nāvi vēlējās izraisīt senās cilvēku iniciācijas tradīcijas, par kurām runāsim turpmāk.” (Citāts no 41.lpp.)
  
  „Visās reliģijās ne velti sastopams lielais simbols ceļš, kas norāda uz komforta zonas pamešanu, došanos nedrošībā, neziņā, paša nekontrolējamā procesā. nav iespējams uzsākt nevienu ceļu, tam neuzticoties. Ticība ir ļaušanās dzīvei.” (Citāts no 57.lpp.)
  
  Var jau meklēt visādus saskarsmes punktus, bet principā kristietība nav savienojama ar citām reliģijām, kuras neatzīst Jēzu Kristu, kā Dieva Dēlu, pasaules Pestītāju un vienīgo ceļu pie Dieva, Bībele tādas ideoloģijas un arī reliģijas definē skaidri:
  
  „Kas ir melis, ja ne tas, kas noliedz, ka Jēzus ir Kristus? Tas ir antikrists, kas noliedz Tēvu un Dēlu.
  (Jāņa 1.v. 2:22)
  
  Bet protams ka kristiešiem, nevar arī būt naidpilna vai augstprātīga attieksme, pret citādām reliģijām. Taču nedrīkst būt nekāda to atziņu un prakšu pieņemšana vai adaptēšana.
- Eneagrammas lietošana (210.,211.lpp.)
  
  „Eneagramma. Viena no metodēm, kas patiešām palīdz izprast un dziedināt sevi un attiecības, ir eneagramma. Šī mācība cilvēkus sadala deviņos tipos. Piederību pie konkrētā tipa ir iespējams noskaidrot tikai tad, ja cilvēks atklāj savu lielāko problēmu, ko parasti no sevis slēpj. Eneagramma ne tikai palīdz cilvēkam atrast savu konkrēto tipu, bet arī parāda, kā katra tipa pārstāvis var evolucionēt, piedzīvojot izaugsmi un mainot sevi.” (Citāts no 211.lpp.)
  
  Mācība, kas balstīta nepārbaudāmās tuksneša tēvu pieredzēs, pitagoriskajā (sengrieķu elku) filozofijā, atziņās un pat nezināmas izcelsmes ezotēriskos (apslēpto zināšanu) avotos. Šī ir viennozīmīgi, ne Bībeles atziņās balstīta sistēma, par ko Bībele saka:
  
  „Uzmaniet, ka neviens jūs nesagūsta ar savu filozofiju un tukšu maldināšanu, kas balstās uz cilvēku mācībām un pasaules pirmspēkiem, bet ne uz Kristu.” (Kol.2:8)
- Jēzus zaimošana, sakot, ka, ļoti iespējams, Viņš bijis precējies. (212.-215.lpp)
  
  Par šādiem maldiem un zaimiem vien visa šī grāmata kopumā ir uzskatāma par pievilšanu. Jēzus uz šīs zemes nāca, nevis lai meklētu miesiskas baudas, bet lai Sevi upurētu par cilvēku grēkiem. Lieki piebilst, ka Bībelē nav ne vismazākās norādes par Jēzus seksualitāti vai sievu. Autora interpretācija uzskatāma par klajiem meliem, lai pieviltu lasītāju un apzināti sagrozītu Dieva Vārdu!
- 2 attēli krustā piesista Kristus seksa aktam ar sievieti. (213.,214.lpp.)
  
  Šie zaimojošie attēli (Ēriks Gils Nuptials of God “Dieva kāzas” un Marks Šagāls gleznā Le Christ au Ciel bleu “Kristus zilās debesīs”) pat pārspēj „Charlie Hebdo” (bēdīgi slavens franču karikatūru laikraksts) zaimus un velnišķīgā veidā zaimo kristīgās ticības augstāko svētumu – Kristus varonīgo upura nāvi pie krusta! Bet šeit tie minēti kā labs piemērs, kontekstā ar iepriekš minēto punktu. Ievietojot šādus pretīgus Jēzu Kristu zaimojošus attēlus savā grāmatā, autors iesaistās to tiražēšanā.
- Psihoterapijas pielietošana darbam ar savu „ēnu” (221.-251.lpp.)
  
  „Atcerēsimies nozīmīgo evaņģēlija tēlu – pirms atklātās darbības sākuma Gars Jēzu ved tuksnesī, kur viņš sarunājas ar kārdinātāju, nenoraidot dialogu ar to. Bībele satriecošā atklātībā parāda, kā Jēzus, būdams patiess cilvēks, izskaidrojas arī ar savām ēnām. Atsacīties no projekcijām, pavērst tās atpakaļ pret sevi un “piemērīt” sev ikdienā – tas ir darbs ar ēnu.” (Citāts no 242.lpp.)
  
  „Tātad uzrunājiet tieši jūsu uztveres personu, situāciju, tēlu vai izjūtu. Vispirms varat uzdot jautājumus, piemēram: “Kas tu esi? No kurienes tu nāc? Ko tu no manis gribi? Ko tu man gribi teikt? Kādu dāvanu man esi sagatavojis?” Tad ļaujiet šim traucējošajam aspektam jums atbildēt! Mēģiniet pavisam reālistiski iedomāties, ko jūsu sarunu partneris saka, un pierakstiet to! Ļaujiet sevi pārsteigt tam, kas atklājas šī dialoga gaitā!” (Citāts no 248.lpp.)
  
  „Tagad rakstiet vai runājiet pirmajā personā, lietojot vietniekvārdu es, man, mans, un kļūstiet par personu, situāciju, tēlu vai izjūtu, ko pētāt! Palūkojieties uz pasauli šīs personas, situācijas, tēla vai izjūtas perspektīvā! Jums nav jāatklāj tikai līdzība starp sevi un pētāmo parādību, bet jāizjūt, ka patiešām esat viens un tas pats. Beidzot nosauciet šo identifikāciju: es esmu bailes, es esmu dusmas, es esmu skaudība, es esmu alkatība…” (Citāts no 249.lpp.)
  
  Kādi iespējams nepiekritīs, taču kristietība un psihoterapija ir pilnīgi pretpoli, jo psihoterapija balstīta uz Z. Freidu, K.G. Jungu, A. Adleru, kuri savukārt balstās gan sengrieķu filozofijā, gan citās pasaules metodēs un praksēs, kas nesaskan ar Dieva norādījumiem:
  
  „Bet tagad, kad jūs Dievu esat atzinuši vai, labāki sakot, kad Dievs jūs ir atzinis, kā tad jūs atkal atgriežaties pie nespēcīgajiem un nabadzīgajiem pirmspēkiem un tiem atkal no jauna gribat kalpot?” (Gal. 4:9)
  
  Bībelē arī skaidri ir definēts, ka ar garīgiem ievainojumiem, sāpēm, raksturu, nepiedošanu un grēku, ir nevis jāsadzīvo, jāsarunājas vai pat jāsaplūst, kā māca šī grāmata, bet jātiek galā Dieva spēkā, tos pilnībā dziedinot, atmetot, atdodot Dievam, lai iegūtu brīvību:
  
  „…ar Viņa brūcēm jūs esat dziedināti.” (1.Pēt. 2:24)
  
  „…lai nekāda rūgta sakne, augstu izaugusi, jums nekaitētu un daudzi ar to netiktu apgānīti…” (Ebr. 12:15)
  
  Ir jāapzinās, ka būtībā caur šādām “ēnām” jeb nedziedinātiem emocionāliem ievainojumiem, mūs var ietekmēt vai pat kontrolēt dēmoniski spēki, tādēļ no šādām “ēnām” ir jākļūst brīviem.
  
  Grāmatas autors arī nopietni maldina lasītāju, liekot domāt, ka Jēzum būtu bijušas kādas ēnas, ar kurām Viņš it kā izskaidrojies un veidojis dialogu. Pirmkārt Jēzum nebija pat vismazākā “ēna”, ievainojums vai grēks. Otrkārt Viņš nediskutēja ar “ēnu” vai abstraktu “kārdinātāju”, bet atbildēja konkrētai personai, kritušajam eņģelim sātanam. Treškārt Jēzus trīs reizes, lietojot Dieva Vārdu no Svētajiem Rakstiem, pilnībā noraidīja sātana piedāvājumus, bez jebkādas diskusijas vai turpmākas izskaidrošanās:
  
  „Un kārdinātājs piestājās pie Viņa un sacīja: “Ja Tu esi Dieva Dēls, tad saki, lai šie akmeņi top par maizi.” Bet Viņš atbildēja un sacīja: “Stāv rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes.” Tad velns Viņu noveda sev līdzi uz svēto pilsētu, uzcēla Viņu pašā Dieva nama jumta galā un saka: “Ja Tu esi Dieva Dēls, tad nolaidies zemē, jo stāv rakstīts: Viņš Saviem eņģeļiem par Tevi pavēlēs, un tie Tevi nesīs uz rokām, ka Tu Savu kāju pie akmens nepiedauzi.” Tad Jēzus tam sacīja: “Atkal stāv rakstīts: Dievu, savu Kungu, tev nebūs kārdināt.” Atkal velns To ved sev līdzi uz ļoti augstu kalnu un rāda Viņam visas pasaules valstis un viņu godību, un Viņam saka: “To visu es Tev gribu dot, ja Tu, zemē mezdamies, mani pielūgsi.” Tad Jēzus viņam saka: “Atkāpies, sātan! Jo stāv rakstīts: tev būs Dievu, savu Kungu, pielūgt un Viņam vien kalpot.” Tad velns Viņu atstāja…” (Mat. 4:3-11)
- Izmainīta un interpretēta Tēvreize (257.lpp.)
  
  „“Mūsu Tēvs, kas pāri visam, Tavs Vārds ir svēts. Tava Klātbūtne aizvien tuvāka. Tavs Nodoms piepildās debesīs un virs zemes. Tu mums dod mūsu dienišķo daļu un mūsu nepadarīto neatprasi – lai arī mēs neatprasītu viens otram… Neieved mūs šajā kārdinājumā, bet atturi no ļaunuma. Jo Tu esi Klātbūtne, Spēks un Gaišums vienmēr un visur!”” (Citāts no 256.-257.lpp.)
  
  Viena no Bībeles pamatiem – vienīgās Jēzus mācītās lūgšanas pareizības apšaubīšana, sagrozīšana. Jāuzsver, ka, gan citās valodās tulkotajās Bībelēs, gan arī jaunajā Bībeles tulkojumā latviešu valodā (2012. g.), nez kādēļ nekas tāds nav mainīts.
- Izpludināts grēka jēdziens, nav grēku nožēlas. (41.,77.,195.,229., 236., 269.lpp.u.c.)
  
  Grēka jēdziens tiek nemanāmi apšaubīts un izpludināts daudzās apskatāmās grāmatas nodaļās, bet patiesa grēku nožēla nav pieminēta vispār. Pretstatā Bībelē paustajai tiešai definīcijai, ka grēks ir netaisnība, nepaklausība Dievam, kā rezultāts ir nāve. Mums nav dotas tiesības izpludināt un diskreditēt grēka jēdzienu, tam jāpaliek precīzi Dieva definētam, atmaskotam, patiesi nožēlotam, nokautam un uzvarētam.
Kā jau iepriekš minēts, šie nebūt nav vienīgie punkti, kuros ir sagrozītas un ar maldiem apaudzētas Bībeles patiesības, grāmatā to ir daudz vairāk, bet šie ir galvenie, lai ļautu izprast grāmatas patiesos maldu pamatus.
Dieva Vārds Bībelē. Kas teikts par pievilšanu un kur meklēt Kristu.

„Bet ir arī bijuši tautā viltus pravieši, kā arī jūsu starpā būs viltus mācītāji, kas paslepen ienesīs aplamas posta mācības, noliegdami pat To Kungu, kas viņus atpircis…” (2. Pēt. 2:1)

„Neviens lai jūs nepieviļ tukšām runām, jo šādu lietu dēļ Dieva dusmas nāk pār nepaklausības bērniem.” (Ef. 5:6)

„Jo nāks laiks, kad viņi nepanesīs veselīgo mācību, bet uzkraus sev mācītājus pēc pašu iegribām, kā nu ausis niez, un novērsīs ausis no patiesības, bet piegriezīsies pasakām.” (2.Tim. 4:3-4)

„Ikviens, kas aiziet no Kristus mācības un nepaliek tanī, ir bez Dieva…” (Jāņa 2.1:9)

„Atstājiet tos! Tie ir akli akliem ceļa rādītāji; bet, ja akls aklam ceļu rāda, tad abi divi iekritīs bedrē.” (Mat. 15:14)

„Sargaities no viltus praviešiem, kas pie jums nāk avju drēbēs, bet no iekšpuses tie ir plēsīgi vilki. No viņu augļiem jums tos būs pazīt…” (Mat. 7:15-16)

„…līdz kamēr mēs visi sasniegsim vienību Dieva Dēla ticībā un atziņā, īsto vīra briedumu, Kristus diženuma pilnības mēru. Tad mēs vairs nebūsim mazgadīgi bērni, kas cilvēku viltus spēlē, viņu viltīgas rīcības piekrāpti, tiek šurpu turpu svaidīti, padodamies katram mācības vējam. Bet patiesi būdami mīlestībā, visās lietās pieaugsim Viņā, kas ir mūsu galva, proti, Kristus.” (Ef. 4:13-15)
Secinājumi. Kopsaucēji šai grāmatai un virzienam kā tādam.

Šo grāmatu lasot (ko gan nebūtu ieteicams darīt), rodas baisa sajūta, ka tekstā „starp rindiņām” iepīts pilnīgi cits gars un atziņas, pretstatā tam ko saka Bībele. Var rasties arī maldīga sajūta, ka autors it kā beidzot „atšifrējis” gadu tūkstošos neizprastos dievišķos noslēpumus un nu laipni padalās ar jaunās zināšanas uzņemt kāro lasītāju. It kā atrasti Bībelē neizskaidrotie un citās reliģijās un praksēs esošie elementi, atklāsmes un prakses, kas „apdalītajiem” kristiešiem līdz šim gājuši secen.

Grāmatā daudz tiek citēti jezuītu, franciskāņu un benediktiešu mūki, mistiķi, psihoterapeiti un zinātnieki, kas saistāmi ar dažādas prakses ietverošu filozofiju un ezotērisku (apslēptās zināšanas) misticismu, kam nav izsekojama, ne izcelsme, ne avoti. Turklāt, kā jau minēts grāmatas apskatā, ir klajā pretrunā Dieva skaidri noteiktajiem principiem un norādēm.

Lasot grāmatu, autors diezgan skaidri liek nojaust , ka esības dzīles atrodamas mūsos pašos, ka mēs paši sevi varot sakārtot, kontrolēt, garīgi pilnveidot, pat izglābt sevi. Caur šādu prizmu lasītājs var aizdomāties, ka būtībā mums tādu Dievu vajag tikai šīs labās izkārtnes dēļ, bet ne kā vienīgo risinājumu. Lielākā daļa „dziļās” atziņas šajā grāmatā nav no Bībeles, bet no pasaules. Bībele ir tikai, ja tā var teikt, kā vēdeklis, ar ko sakustināt gaisu vai aiz kā paslēpties jeb balts diegs, ar ko visu saaust kopā.

Visļaunākais ir tas, ka šī grāmata apšauba un grauj Dieva Vārda autoritāti un būtībā identitāti meklē nevis Jēzū Kristū, bet koncentrējas uz praksēm, vērstām uz sevis attīstīšanu, lietojot ārpus Dieva Vārda esošas metodes. Gandrīz neviena no grāmatā minētajām filozofijām, psiholoģijas metodēm un austrumu reliģijām neatzīst, ka Jēzus Kristus ir vienīgais ceļš, iemiesojies Dieva Dēls, kas izpērk cilvēku grēkus, uzvar grēku un nāvi. Tādēļ tās nav kristīgas, bet gluži pretēji anti – kristīgas un kristiešiem ar tām nevar būt nekas kopīgs.

„Un ikviens gars, kas neapliecina Jēzu, nav no Dieva, tas ir antikrista gars” (Jāņa 1. 4:3)

Būtībā šāda literatūra ir „New age” (visas metodes ir labas) un universālisma (visi ceļi ved pie it kā viena dieva) kustības pieteikums kristīgajās draudzēs un sabiedrībā kopumā. Ar ko Kristus sekotājiem nevar būt nekāda sakara un no kā pilnībā jātop atbrīvotiem, attīrītiem, nošķirtiem, jo šis virziens sludina cita veida pseido reliģiju, kas tikai piesavinās un manipulē ar kristīgo nosaukumu!

Nevar nepieminēt, ka ir pat draudzes, kas ir cieši saistītas ar šo maldu kustību. Tur diemžēl aktīvi praktizē šādas budisma tipa kontemplatīvas meditācijas, eneagrammu pielietošanu, izliek mandalas, nodarbojas ar cigun un citām austrumu reliģiju metodēm un psihoterapiju. Vēl zināšanai, neliels vērojums no nesenā raidījuma „100 g. kultūras” ar J.Rubeni, kur 17. minūtē operators pievelk kadru ar plauktā novietotu Budas galvu, Šivas dejas statuju un grāmatu par čakru terapiju. Rodas retorisks jautājums, kādēļ vispār mocīties ar Kristus mācību, tad jau iespējams pilnīgi jānododas budisma un hindu mācībām.

Kopējie secinājumi ir skarbi un tieši – šī grāmata un citi šī autora darbi, kā arī visa šī kustība, viennozīmīgi ir dziļa pievilšana un sinkrētisms (absolūti atšķirīgā sajaukums), kurus ne kristietim, ne sekulāram Dieva meklētājam noteikti nevar ieteikt ne lasīt, ne to metodes praktizēt. Iesakiet to nedarīt arī saviem draudzes brāļiem un masām, radiniekiem un draugiem!
Citas saistītās grāmatas un autori, kas nav iesakāmi.

Jāņem vērā, ka vairumā gadījumu maldu mācības būs gudri un viltīgi uzrakstītas, labi “iesaiņotas” un ar spēcīgiem filozofiskiem tekstiem izpušķotas, taču savā būtībā tās ir pilnas ar indi, ko pirmajā mirklī pat nav viegli pamanīt.

Diemžēl ir vesela plejāde šos maldus izplatošu mistiķu, kas sevi uzdod par kristīgu atklāsmju un dziļumu nesējiem, taču faktiski ir dziļi sapinušies pasaules mācībās un filozofijās, kam ir visai attāls sakars ar kristietību, kaut pirmajā mirklī tā nešķiet. Pie šādiem autoriem un grāmatām pieskaitāmi, piemēram:
- Lorenss Frīmens (grāmatas „Krīzes iespējas. Meditācija, kā dzīves līdzsvarošanas māksla”, „Jēzus – iekšējās pasaules skolotājs” u.c.),
- Ričards Rors („Eneagramma. Deviņas dvēseles sejas”, „Ādama atgriešanās”, „Mūžīgais dimants”, „Kritiens augšup”, „Kailā tagadne” u.c.)
- Džons Meins („Vārds klusumā. Kristīgās meditācijas rokasgrāmata”)
- Tomass Mērtons („Iekšējā pieredze. Piezīmes par kontemplāciju”, “Pārdomas vienatnē” u.c.)
- Tomass Kītings („Tuvība ar Dievu. Ievads centrētības lūgšanā”)
- Grāmata „Dievs 9.0” (autori M. Kistenmachere, T. Hāberers, V. Tiki Kistenmahers)
- un citi līdzīgie…
Šo autoru darbiem, kas ir rafinēti sarakstīti, cauri strāvo viltus dieva tēls, kas esot it kā meklējams mūsu iekšējā būtībā, kas esot visu iekļaujošs, piedodošs, visās praksēs esošs. Dieva tēls, kas ir pilnīgi atbruņots. Viņu piedāvātais ceļš pie Dieva un saknes, balstītas austrumu reliģijās, nepārbaudāmās mistiskās pieredzēs, tradīcijās un filozofijās. Šādu ideoloģiju var definēt, kā iekļaujošo liberālo teoloģiju, kam robežas izplešas tālu ārpus Bībeles principiem. Vislielākais risks šādā filozofijā, ir nonākt pie secinājumiem, proti, ka visās reliģijās iespējams atrodama Kristus ideja vai pat, ka tāda viena Dieva, kā personas nemaz iespējams nav, ka mūsos pašos it kā varam sastapties ar kaut kādu dievu, kurš katram būtībā iespējams savs. Protams, šīs grāmatas sarakstītas, citējot Bībeli, taču nereti nepareizi to skaidrojot un aprakstīto virzienu apzīmējot ar birku „kristīgs”. Tie ir dziļi maldi, no kuriem ir jābēg, saites jāsacērt, kamēr vēl neesam tajos iepīti neatgriezeniski.
Netiesāt, bet attīrīt un celt Kristus draudzi.

Varbūt kādam rodas jautājumi – kur palikusi mīlestība, kādēļ tāda tiesāšana, vai tad tiesa nav jāatstāj Dieva ziņā? Protams, ka Dievs nešaubīgi ir vienīgais tiesnesis!

Pirmkārt Dievs mūs aicina mīlēt visus cilvēkus, arī grūti pieņemamos, bet noteikti ne viņu nepareizos ceļus, darbus un grēkus. Laikā, kad mūsu valstī un kultūrā respektē “vārda brīvību”, es izmantoju šīs tiesības un izsaku savu viedokli par šo grāmatu.

Vēl arī jāatgādina, ka šajā rakstā nav uzskaitītas tikai kādas personīgas pārdomas, bet viss ir salīdzināts ar Dieva Vārdu Bībelē, kur ir teikts, ka viss ir jāpārbauda:

„Mīļie, neticiet katram garam, bet pārbaudiet garus, vai viņi ir no Dieva, jo daudz viltus pravieši ir izgājuši pasaulē.”
(Jāņa 1. 4:1)

Citā rakstu vietām mēs lasām, ka mums ne tikai jāpārbauda, bet pat jācīnās pret ļauniem garīgiem spēkiem:

„Jo ne pret miesu un asinīm mums jācīnās, bet pret valdībām un varām, šīs tumsības pasaules valdniekiem un pret ļaunajiem gariem pasaules telpā. Tāpēc satveriet visus Dieva ieročus, lai jūs būtu spēcīgi pretī stāties ļaunajā dienā un, visu uzvarējuši, varētu pastāvēt.” (Ef. 6:12-13)

Apustulis Pāvils saka pat vēl tiešāk, jāsaka pavisam skarbi, runādams par maldiem un pievilšanu pašas Kristus draudzes iekšienē:

„Kāda man daļa tos tiesāt, kas ārā? Vai jums nav jātiesā tie, kas iekšā? Tos, kas ārā, Dievs sodīs. Izmetiet ārā ļauno no sava vidus!” (1.Kor.5:12-13)
Ko apustulis Pāvils Bībelē saka par gudrību un Dieva spēku?

„Jo Kristus mani nav sūtījis kristīt, bet evaņģēliju sludināt, ne gudriem vārdiem, lai Kristus krusts nepaliktu bez satura. Jo vēsts par krustu ir ģeķība tiem, kas pazūd, bet mums, kas topam izglābti, tas ir Dieva spēks.” (1.Kor.1:17-18)

„Un tā arī es, pie jums nākdams, nenācu ar augstu valodu vai gudrību, nesdams jums Dieva liecību. Jo es jūsu starpā negribēju neko citu zināt kā vien Jēzu Kristu un to pašu krustā sistu. Un es ierados pie jums nespēkā, bailēs un lielā nedrošībā. Un mana runa un mana sludināšana nenotika pārliecinošos gudrības vārdos, bet gara un spēka izpausmē, lai jūsu ticība nebūtu pamatota cilvēku gudrībā, bet Dieva spēkā.” (1.Kor.2:1-5)

„Jo Dieva valstība nav vārdos, bet spēkā.” (1.Kor. 4:20)
Kas tad ir patiesa kristietība? Kur meklēt garīgo dziļumu un spēku?

„Bijība Tā Kunga priekšā ir visas gudrības sākums. Tas visu labi izjūt un saprot, kas tā dara…” (Ps.111:10)

„…Bet šauri ir vārti un šaurs ir ceļš, kas aizved uz dzīvību, un maz ir to, kas to atrod.” (Mat. 7:14)

Dieva norādījumos Bībelē ir skaidri pateikti principi un vadlīnijas, kā nokļūt Dieva tuvumā, nožēlojot grēkus un iegūstot Dieva izmainītu dzīvi un spēku:
- Vispirms patiesa grēku nožēla Dieva priekšā.
  
  „…salauztu un sagrauztu sirdi Tu, Dievs, nenoraidīsi.” (Ps.51:19)
  
  „Tāpēc nožēlojiet savus grēkus un atgriezieties, lai jūsu grēki tiek izdeldēti” (Ap.d.3:19)
- Atziņa un ticība, ka tavs vienīgais izpircējs no grēkiem un vienīgā mums dotā iespēja mūžīgajai dzīvei ar Dievu ir Jēzus Kristus
  
  „Viņš ir mūsu grēku izpircējs…” (Jāņa 1. Vēst. 2:2)
  
  „Un šī ir tā liecība, ka Dievs mums ir devis mūžīgu dzīvību, un šī dzīvība ir Viņa Dēlā. Kam Dēls ir, tam ir dzīvība, kam Dieva Dēla nav, tam nav dzīvības.” (Jāņa 1.vēst. 5:11, 12)
- Tam sekojoša iegremdēšana ūdenī un Svētajā Garā
  
  „Jēzus atbildēja: “Patiesi, patiesi Es tev saku: ja kāds neatdzimst ūdenī un Garā, netikt tam Dieva valstībā!”
  (Jāņa ev.3:5)
- Jaunpiedzimšana ir Dievišķs brīnums (nevis iekšēja transformācija vai apgaismība paša spēkiem), tā ir žēlastība no Dieva.
Un tālāk jaunpiedzimušā kristietī iemājo un ikdienas dzīvē sāk darboties Dieva Svētais Gars, caur kuru mēs varam būt Dieva klātbūtnē nepārtraukti. Turpmāk Dieva bērna dzīve pilnībā jānodod Jēzus vadībai. Mums jāveidojas patiesām un dzīvām personiskām attiecībām ar Dievu, kas sevī ietver:
- Ikdienas lūgšanas jeb personiskas sarunas ar Dievu
  
  Lūgšanām jābūt vērstām, nevis uz sevi, bet gan caur jaunpiedzimušā kristietī mītošo Dieva Svēto Garu, uz Tēvu un Jēzu debesīs. Lūgšanās, domās, garā jākoncentrējas uz Dievu, nesot lūgšanas Viņam, nevis tās vienkārši noskaitot.
  
  Lūgšanas ietver ne tikai slavu Dievam un vajadzību uzskaitījumu, aizlūgumus par citiem, bet arī ieklausīšanos, vai Dievs, kādu domu vēlas atklāt tieši man.
  
  Dažiem Dievs pats var arī atraisīt lūgšanu īpašās mēlēs jeb dievišķā valodā, kurā lūdzot, lūgšanu dziļumi var būt daudz dziļāki. Par to varam lasīt Jaunajā derībā.
  
  Ir ļoti svarīga Dieva klātesamība jeb staigāšana Dieva priekšā ikdienas gaitās, kad jūti Viņa tuvumu katrā solī un vari ar Viņu sarunāties jebkurā situācijā savās domās:
  
  „Lūdziet bez mitēšanās Dievu.” (1.Tes.5:17)
  
  Lūgšanas pozai nav īpaši liela nozīme, bet, kā kāds mācītājs ir teicis – ir svarīgi, lai sirds būtu uz ceļiem, tātad ar pazemību, bijību jālūdz Dievs.
- Bībeles lasīšana un aktīva Vārda pārdomāšana, lai saprastu, ko Dievs caur Svēto Garu vēlas atklāt Savā Vārdā Bībelē, kā 1. Psalmā teikts:
  
  „…bet kam prāts saistās pie Tā Kunga baušļiem un kas dienām un naktīm domā par Viņa bauslību.” (Ps.1:2)
  
  Lai izšķirtu kas pareizs vai nepareizs, kas no Dieva, kas no pretinieka velna vai mums pašiem, ir svarīgi individuāli lasīt un pārzināt mums katram brīvi pieejamo Bībeli, īpaši Jauno derību, pirms tam lūdzot, lai Dievs vada un atklāj lasīto. Dieva Vārdā ietverta dievišķā gudrība un dziļumi.
- Draudzes vai kristīgas mājas grupas apmeklēšana, lai augtu ticībā pieredzē, savstarpējā mīlestībā, palīdzībā, aizlūgšanās, Dieva meklējumos un tuvumā. Lai stiprinātu un bagātinātu sevi un draudzi, jo ikviens loceklis draudzē ir nozīmīgs.
- Tikt attīrītam. Nevis sadzīvot ar ēnu, bet Svētajā Garā sacirst saites neatgriezeniski. Nesadzīvot ar grēku un sliktām rakstura īpašībām, bet tikt no tām vaļā Dieva vadībā un spēkā, bez kavēšanās.
  
  Ja nepieciešams, atrast kristīgus kalpotājus, kam ir pieredze dvēseļu aprūpē, kas Dieva vadībā var palīdzēt atrisināt arī sarežģītas personiskas problēmas vai pat atraisīt no ļauno spēku saitēm.
- Dzīvot svētu dzīvi – nevis ārēji svētu, kā izrādīšanos, bet iekšēji svētu Dieva vadītu dzīvi, kas būs pamanāma arī ārēji.
  
  „…esiet svēti, jo Es esmu svēts.” (1.Pēt.1:16)
- Svētā Gara auglis – Dievs jaunpiedzimušiem kristiešiem, kas ļauj Dievam sevi attīrīt, apsola Sava Gara piepildījumu un augli:
  
  „Bet Gara auglis ir: mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība, atturība.” (Gal.5:22)
- Svētā Gara dāvanu un Dieva spēka apzināšanās un lietošana.
  
  Mūsdienās Dieva Gara dāvanas pie kristiešiem darbojās 100% tāpat, kā pirmajās draudzēs (Apustuļu darbi u.c. Bībelē), tikai tās ir jāapzinās, jāpraktizē un jāpieaug ticībā, lai Dieva spēks var pilnībā izpausties. Svētais Gars darbojas pārdabiski, bet ne mistiski. Mistiski nozīmē neskaidri un apslēpti, bet Svētais Gars ir patiesības Gars, kas darbojas atklāti un skaidri.
  
  „Bet ikvienam ir dota Gara izpausme, lai nestu svētību. Citam Gars dod gudrības runu, citam atziņas runu, tas pats Gars. Citam dota ticība tai pašā Garā; citam dāvanas dziedināt tai pašā vienā Garā; citam spēki brīnumus darīt, citam pravietot, citam garu pazīšana, citam dažādas mēles un citam mēļu tulkošana. Visu to padara viens un tas pats Gars, piešķirdams katram savu tiesu, kā gribēdams.” (1.Kor.12:7-11)
Ko darīt, ja viss nenotiek uzreiz?

Mums jāpaliek uzticamiem, nesarūgtinātiem pret Dievu, kaut viss nenotiek uzreiz un ne tā, kā esam iecerējuši paši. Jāseko Bībeles principiem, jo Dievs mūs aicina nemeklēt palīdzību, spēku un dziļumu citur. Jo Dieva skatījumā meklēšana pie citiem spēkiem ir elkdievība, zaimošana un derības laušana ar Viņu jeb neuzticība Dievam.

Jābūt pacietīgiem un uzticīgiem. Jāļauj Dievam izmeklēt mūsu sirdis, kas tajās ir iztīrāms, nocērtams, jo tikai Viņš ir siržu pazinējs, ne mēs paši. Visa gudrība, dziļums un spēks jāmeklē tikai un vienīgi Dieva Vārdā Bībelē, dziļā ticībā un personiskās attiecībās ar Dievu caur jaunpiedzimušos cilvēkos mītošo Svēto Garu un tad mums ir apsolīts:

„Patiesi, patiesi Es jums saku: kas Man tic, tas arī tos darbus darīs, ko Es daru, un vēl lielākus par tiem darīs, jo es noeimu pie Tēva.” (Jāņa 14:12)

„…un cik pārlieku liels ir Viņa spēka mērs, kas parādās pie mums, ticīgajiem, darbodamies tādā pašā visspēcības varenībā, kādu Viņš parādījis Kristū…” (Ef. 1:19:20)

„Mums jau Viņa dievišķais spēks ir dāvinājis visu, kas vajadzīgs dzīvībai un dievbijībai Tā atziņā, kas mūs ir aicinājis ar Savu godību un spēku.” (2. Pēt. 1:3)

Nepievilieties!

Ne visi ceļi un prakses ved pie Dieva, bet tikai viens vienīgs!

Dievs skaidri saka, ka ir tikai viens ceļš un viena prakse –

sekot Jēzum Kristum un nekam citam:

“Nav pestīšanas nevienā citā; jo nav neviens cits vārds zem debess cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana.”
(Ap. d. 4:12)

“Jēzus viņam saka: “ES ESMU ceļš, patiesība un dzīvība; neviens netiek pie Tēva kā vien caur Mani.”
(Jāņa ev. 14:6)