Būtībā visu mūžu, bet jo īpaši pēdējā desmitgadē, man personīgi ir svarīga Latvijas sabiedrības morāles un ģimenes vērtību nosargāšana un stiprināšana. Pat ja valsti mums var atņemt, kā jau tas noticis vēsturē, ģimeni mēs nedrīkstam ļaut atņemt vai sakropļot nevienam! Tā ir mūsu nācijas pamata šūna un izdzīvošanas garants!

Tādēļ esmu ļoti pateicīgs tiem politiķiem, kuri 2005. gadā nodefinēja un iekļāva laulības un ģimenes vērtības Satversmes 110. pantā. Tika noteikts, ka valsts aizsargā laulību – attiecības starp vīrieti un sievieti, ģimeni. Tolaik juristi laikam neprognozēja, ka, ja precīzi nenodefinēs arī ģimenes jēdzienu kā savienību starp vīrieti un sievieti, viņu bērniem, tad pēc piecpadsmit gadiem kāds mēģinās to izmantot kā likuma caurumu, lai ienestu ģimenes jēdzienā papildinājumu par viendzimuma partneru ģimeni. Tādēļ būtībā juridiski korekti jāpapildina ģimenes definīcija Satversmē, lai turpmāk vairs nebūtu iespēju staipīt ģimenes jēdzienu, piedāvājot tā paplašināšanu.

Bet katalizators tam, lai es vēl jo vairāk iestātos par dabiskas ģimenes aizsardzību Satversmē, bija šokējošais un konstitucionāli pretlikumīgais Satversmes tiesas šā gada 12. novembra spriedums, ka tēvam paredzētais bērna piedzimšanas desmit dienu atvaļinājums pienākas mātes homoseksuālajai draudzenei! Tas ir absurds, nepieņemami!

Kāpēc, jūsuprāt, ir svarīgi nostiprināt dabiskas ģimenes definīciju tieši Satversmē? Un kādas būs sekas, ja neizdosies to izdarīt?

Kā zināms, ja kādu lietu vēlas dabūt cauri, ir jāiet runāt ar augstāko priekšniecību, nevis padotajiem. Līdzīgi ir ar Latvijas likumdošanu. Valsts likumu hierarhijas augšgalā ir konstitūcija jeb Satversme – likumu likums. Pārējiem likumiem ir jābūt pakārtotiem augstākajam. Faktiski var teikt, ka Satversme ir kā lietussargs, kas pārklāj pārējos likumus. Līdz ar to ģimenes vērtības ir jānodefinē un jānostiprina Satversmē, tad visi pārējie likumi jāpakārto tai.

Ja referenduma «Par dabisku ģimeni» veidā vai esošā Saeimas sasaukuma politiskās gribas veidā dabiskas ģimenes vērtības netiek nostiprinātas, jau tuvākajā nākotnē mums var nākties saskarties ar nācijas vērtības degradējošas homoseksuālas ideoloģijas invāziju – sākot no likumdošanas, sadzīves, masu medijiem un beidzot ar bērnudārziem, skolām. Ļaunākā scenārija gadījumā, pieņemot «naida runas» likumu, mums Latvijā var tik liegta vārda un ticības brīvība, bet bērniem un jauniešiem var sākt mācīt, ka dabiskais dzimums ir pārdefinējams līdz pat 30 dažādos veidos, arī provocēt viņus to izmēģināt. Tāpat arī var tikt aizliegts saukt tēvu par tēvu un māti par māti, bet citos terminos. Arī, piemēram, tualetes un dušas var tik pārveidotas par visiem dzimumiem paredzētām, tas ir, vienās telpās. Un vēl daudz dažādu negatīvu ietekmju var būt, kā jau tas diemžēl ir citās valstīs.

Gribu uzsvērt, ka šī izpludināto dzimumu jeb transgender sērga ir lipīga un viegli var pieķerties vēl nenobriedušajiem bērnu un jauniešu prātiem, vēl jo vairāk, ja bērns aug disfunkcionālā ģimenē, kur trūkst mīlestības un rūpju par viņu.

Šie ir tie brīdinājumi, kuru dēļ mums jābūt atbildīgiem par savām ģimenēm, kā arī jābūt pilsoniski aktīviem un, piemēram, 14. Saeimas vēlēšanās pēc diviem gadiem jābalso par konservatīviem spēkiem, kas aizsargātu dabiskas ģimenes vērtības Latvijā. Tikko bija dzirdama arī iedvesmojoša ziņa par to, ka līdzīgi dabiskas ģimenes vērtības nostiprinātas Ungārijas konstitūcijā, arī aizliedzot bērnu adopciju homoseksuāliem pāriem. Šādi būtu jārīkojas arī Latvijā!

Kā vērtējat platformas «Mana balss» atteikumu publicēt jūsu iniciatīvu?

Pēc būtības mani tas nepārsteidz. Līdzīgi kā Satversmes tiesas tiesnešiem, kas pieņēma aplamo lēmumu, tā ir kārtējā iznākšana «no skapja». «Mana balss» atbalsta viendzimuma partnerattiecību, marihuānas dekriminalizācijas, ieslodzīto un pat dzīvnieku tiesību aizstāvības iniciatīvas, bet balsojumu par dabisku ģimeni aizliedz! Tā ir cenzūra un ideoloģiski angažēts balsošanas mehānisma monopols, kuru aicinu boikotēt un tam neziedot!

Līdzīgi diemžēl ir ar daudziem Latvijas masu medijiem, kas ignorē informāciju par dabiskas ģimenes nostiprināšanu vai sagroza faktus, pat atklāti melo par informāciju dabiskas ģimenes aizstāvības sakarā. Bet liberālās domas un viedokļus ar sabiedrības morāli degradējošām idejām kāri izķer un baro sabiedrībai kā gardu kumosu.

Ja vēl pirms gadiem divdesmit, šķiet, sabiedrībā izpratne par to, kas ir ģimene, piederēja pie pašsaprotamām kategorijām, kā jūs skaidrotu, kas ir mainījies un kāpēc?

Patiesībā ģimenes vērtības degradējošas ietekmes pasaulē vērojamas jau vismaz no hipiju revolūcijas laikiem, kad ģimenes vērtības tika stipri izpludinātas. Arī ASV un Pasaules Veselības organizācija no saviem dokumentiem ir izņēmusi faktu, ka homoseksualitāte ir patoloģija un novirze, uz ko balstoties LGBTI (lesbietes, geji, biseksuāļi, transseksuāļi un interseksuāļi, – red.) kustība aktīvi cenšas viendzimuma attiecības iekļaut ģimenē un laulībā.

Latvijā šī vēsture ir pat mērāma jau no 90. gadu sākuma, kad pie mums darbību uzsāka ārvalstu mecenātisma fonds, kas atbalstīja ne tikai kultūru un mākslu, bet tieši un netieši arī seksuālo minoritāšu tiesību aizstāvību.

Diemžēl Latvijas sabiedrība vismaz pēdējos divdesmit gadus tiek apzināti caur medijiem, politiku utt. pamazām sagatavota iepriekš absolūti nepieņemamu lietu, piemēram, viendzimuma savienības, pieņemšanai un akceptam pat likumdošanā. Šo sabiedrības smadzeņu skalošanu sauc par Overtona logu, par ko var atrast daudz materiālu internetā. Principā to var salīdzināt ar dzīvu varžu vārīšanu katlā, kad sākumā remdenais ūdens nemanāmi kļūst verdošs un beigas nav pārāk labas…

Šīs ārvalstu degradējošās dzimumus izpludinošās ideoloģijas mērķis ir samaitāt Latvijas sabiedrības morālās vērtības, mainīt likumdošanu un zem viltīgiem lozungiem – «atvērtā sabiedrība», «minoritāšu cilvēktiesības» – patiesībā apspiest lielākās daļas sabiedrības pamatnostādnes ģimenes, laulības, dzimuma un citos jautājumos.

Jāatgādina, ka vēsturiski, kaut vai Romas impērijas norietā un citur, jau varam redzēt, ka impērijas sabrukums ir tuvu tad, kad sabiedrībā izplatās morāli degradējošas vērtības un izvirtība. Arī nācijas gals ir tuvu, kad šāda degradācija cenšas saindēt sabiedrību, un Latvijā mēs to nedrīkstam pieļaut!

Satversmes tiesas priekšsēdētāja Sanita Osipova, komentējot Satversmes tiesas spriedumu un runājot par Satversmes «tēvu» laikā pieņemtajām tolaik liberālajām normām, piemēram, laulības šķiršanu, minēja faktu, ka vislielākā pretestība tām nāca tieši no reģioniem. Vai tā ir arī mūsdienās, ka novados cilvēkiem ir konservatīvāka izpratne par laulību un ģimeni? Ar ko tas, jūsuprāt, būtu skaidrojams?

Jau divpadsmit gadus dzīvojot Siguldas novadā, esmu pamanījis, ka sabiedrība šeit ir sirsnīgāka, draudzīgāka un tuvāka dabas ritumam nekā modernajam dzīves stilam. Savukārt pilsētā daudziem ir deguns gaisā, svarīgs ir statuss, izskats, ietekme – tāds kā «pilsētas gars», nebūt ne pozitīvs. Protams, ir arī pretējas vērtības manāmas gan pilsētā, gan reģionos – cilvēcība un dabiskums pilsētā un augstprātība reģionos, taču proporcionāli mazāk. Taču konservatīvās vērtības reģionos tomēr ir vairāk manāmas, jo, varētu teikt, dzīve tur ir tuvāk dabai, kas normāli vedina uz sadzīvi, ģimeni un laulību pēc dabas un Dieva dotās kārtības.

Ja būtu jānosauc tās jomas, kas šobrīd visvairāk ietekmē izpratni par laulību un ģimeni, kurus jūs minētu kā pozitīvos, kurus – kā negatīvos piemērus?

Pozitīvi ir tas, ka mūsu Latvijas sabiedrības vairākuma morāle un vērtības, tajā skaitā ģimenes vērtības, joprojām ir konservatīvas, tradicionālas un dabiskas, vismaz gribētos tam ticēt. Mums noteikti ir jānosargā tradicionālas, dabiskas ģimenes vērtības, tās popularizējot bērniem, jauniešiem un iestājoties par vēl nedzimušo paaudzi.

Negatīvāka, bet diemžēl reālistiska situācija ir Latvijas nācijas demogrāfijas jomā, kurā tieši šobrīd ir viszemākais punkts, jo ikgadējā tautas dzimstība jeb ataudze ir katastrofāli samazinājusies. Tādēļ nevar būt nekādas diskusijas par sevi neatražojošām viendzimuma «ģimenēm», bet stingra valstiska virzība vienīgi dabiskas ģimenes atbalstam.

Diemžēl Latvijā šobrīd ir arī ļoti liels šķirto laulību procents, kas ir visaptveroša problēma, tomēr, uzskatu, risināma. Bet tas ir ļoti plašs jautājums, kuram būtu jāpieslēdzas visos līmeņos, ieskaitot sociālo nodrošinājumu un psiholoģisko, garīgo atbalstu, laulības vērtības celšanu.

Diskusijās nereti tiek minēts, ka ģimenes un arī laulības jēdziens ir jāpaplašina, jo tā esot sociālā realitāte. Vai piekrītat?

Protams, ka nepiekrītu! Pat jāsaka, manuprāt, tas nav apspriešanas vai diskusijas cienīgs jautājums. Kā vispār var tik tālu nonākt, lai par šādu tēmu diskutētu?! Šeit jau parādās tā smadzeņu skalošana vairākus gadu desmitus.

Terminu «sociālā realitāte», ko lieto seksuālās minoritātes, es vēlos tieši parādīt apgrieztā veidā. Patiesā sociālā realitāte ir tāda, ka ģimenē, lai radītu pēcnācējus, ir vajadzīga divu dzimumu savienība, vīrieša un sievietes tuvība. Citu variantu nav. Tā ir sociālā realitāte, kas nāk no dabas, tā ir Dieva dota.

Vēlos arī pieminēt Satversmes preambulu, kurā skaidri definēts, ka mūsu nācijas pamatu veido latviskā dzīvesziņa un kristīgās vērtības. Neviena no tām nekad nav pieņēmusi un nepieņems ģimeni citādāku, kā vienīgi starp vīrieti un sievieti, mammu un tēti, bērniem, vecākiem, vecvecākiem. Bībelē, piemēram, viendzimuma attiecības ir definētas par grēku un negantību. Tā nu tas ir un nemainīsies!

Domāju, neviens no mums nevarētu paskatīties acīs saviem vecvecākiem un arī saviem bērniem un paziņot, ka turpmāk mums Latvijā būs paplašinātas homoseksuālas «ģimenes», ka karogs būs varavīksne un himnu vairs nedziedāsim, kā līdz šim. Nē, aicinu to nepieļaut un nosargāt Latvijas vērtības nemainīgas!

Aizstāvot viendzimuma pāru attiecību legalizāciju, bieži dzirdam vārdus «iecietība», «tolerance», «līdzjūtība», «cieņa». Vai jūs esat iecietīgs pret homoseksuāliem cilvēkiem?

Jā, es esmu iecietīgs pret homoseksuāliem cilvēkiem, pat dažus pazīstu ar šādām tendencēm. Taču cieņa pret cilvēku nenozīmē viņa jebkādu nedabisko, destruktīvo vēlmju un izpausmju pieņemšanu.

Vēlos nodalīt divas cilvēku grupas – cilvēkus ar homoseksuālām tendencēm no radikāliem LGBTI kustības cīnītājiem par savu «taisnību». Pirmajiem ir iespējams palīdzēt gan psiholoģiski, gan garīgi atbrīvoties no šīs problēmas. Jāsaka, es kā kristietis nodalu cilvēku kā vērtību, Dieva radību, no viņa nepareizajām izvēlēm, dzīvesveida, grēka. Tāpat arī, ja, piemēram, Jēzus Kristus būtu atnācis mūsdienās, viņš noteikti sarunātos ar homoseksuāliem cilvēkiem un dziedinātu viņus no šīm pretdabiskajām tieksmēm, bet ar nosacījumu, ka viņi nedzīvo noliegumā un vēlas tikt brīvi no samaitātības, nevis attaisno to.

Savukārt pret otro grupu jeb radikāliem savu seksuālo uzskatu uzspiedējiem pārējai sabiedrības daļai diemžēl nevar būt nekāda tolerance, iecietība. Pret šādu propagandu un vēlmi savas nepilnības nevis risināt, bet nostiprināt likumdošanā un dominēt pār absolūtā nācijas vairākuma tiesībām ir stingri jānostājas!

Šķiet, ka, runājot par konkrēto Satversmes tiesas spriedumu, kas lēma, ka sievietei kā otras sievietes partnerei pienākas tēva pēcdzemdību atvaļinājums, ir viena persona, par kuru tiek aizmirsts šajā pieaugušo diskusijā, un tas ir jaundzimušais bērniņš. Ko bērnam nozīmē augt divu vīriešu vai divu sieviešu modelētā kopdzīvē?

Pirmkārt, Satversmes tiesa ar šo spriedumu ir, varētu teikt, pati sev iešāvusi kājā, jo ģimenes jēdzienam vairs robežu nav. Sanāk, ka pēc šī sprieduma ģimeni var izveidot bezmaz vai attiecībās arī ar vairāk nekā diviem pieaugušiem cilvēkiem, iespējams, arī ne tikai ar cilvēkiem… Pretīgi pat turpināt, bet šāda absurda situācija nu ir radusies, jo tiek mēģināts graut dabiskas, tradicionālas ģimenes robežas.

Bet jāsaka, ka vienlīdzīgi ar ģimenes vērtībām mums ir jāierauga bērns jeb jaunā paaudze kā vērtība, kā mūsu nācijas turpinātāji. Un katram bērnam ir tiesības uz savu bioloģisko māti sievieti un tēvu vīrieti. Tā ir vislabākā vide bērna augšanai un attīstībai. Protams, ir gadījumi, kad bērnam ir tikai viens no vecākiem vai viņu audzina vecvecāki, aizbildņi, audžuģimene. Tās visas ir ģimenes, kas jāsargā, jāatbalsta. Tāpat jāatbalsta arī bāreņi un jāveicina viņu integrēšana ģimenēs.

Esmu arī pret bērnu adopciju viendzimuma savienībām, jo pēc tā, ko esmu agrāk lasījis, zinu, ka bērni, kas uzaug homoseksuālu partneru attiecībās, ir ar daudz izteiktākām tendencēm uz depresiju, pašnāvību, arī viendzimuma attiecībām. Būtībā tādā veidā bērna nevainīgā domāšana un dzīves skatījums tiek izkropļots jau no mazotnes un bērna izvēles tiesības uz dabisku ģimeni, tēti vīrieti, mammu sievieti tiek pārkāptas un ierobežotas.

Kāda būs jūsu tālākā rīcība pēc iniciatīvas noraidīšanas?

Noteikti turpināšu aktīvi darboties izveidotajā domnīcā «Par dabisku ģimeni», kurā iesaistījušies konservatīvi, sabiedrībā zināmi un mazāk zināmi cilvēki, lai kopā ar nevalstiskajām ģimeņu organizācijām no asociācijas «Ģimene», nostiprinātu dabiskas ģimenes un divu dzimumu vērtības Latvijā. Padomā ir arī jauna interneta portāla izveide, lai radītu alternatīvu, neatkarīgu ģimenes vērtību pārstāvniecības mediju. Tiek strādāts arī pie neatkarīga balsošanas mehānisma izveides.

Man sirdī ir arī iestāties par vērtību, vārda un ticības brīvības aizsardzību Latvijā, lai nepieļautu vēl viena totalitāra režīma okupāciju, bet šajā nemateriālajā cīņā noturētu un izcīnītu Latvijas brīvību un neatkarību!

© aprinkis.lv. Pārpublicējot vai citējot atsauce uz autoru un aprinkis.lv

DIEVA LIECINIEKS UN ĢIMENĒ VĪRS UN TĒVS

Intervija ar Jāni Biķi Ogres Trīsvienības baptistu draudzes laikrakstā “Svētdienas vēstis” Septembris 2018.

Kas ir tava nodarbošanās?

Pirmkārt tomēr vēlos teikt, ka pamatā esmu Dieva liecinieks un ģimenē vīrs un tēvs – tā ir pamatnodarbošanās. Taču kā profesiju jau no pusaudža gadiem esmu izvēlējies arhitektūru. Esmu pateicīgs Dievam, ka viņš, būdams visa Radītājs, ir arī mums katram devis radošo dzirksti, konkrēti man – skicēt, izdomāt, radīt un realizēt ēkas, vidi.

Kuri no taviem projektiem tevi pašu visvairāk ir iepriecinājuši?

Ir dažādi lieli un mazi projekti, kuros pa šiem vairāk kā 20 gadiem profesijā esmu piedalījies, daudzi no tiem realizēti. Daudz esmu darbojies arī ideju metu un konkursu vīziju izstrādē, no kā maz kas realizēts, taču tā ir bijusi aizraujoša pieredze. Kā vienu no pēdējiem objektiem, kurā esmu daudz ieguldījis, varu minēt būvniecības stadijā esošo Radisson Red viesnīcu Rīgā E. B. Upīša ielā 2, kas drīzumā tiks pabeigta.

Tu esi aicināts izstrādāt skici arī OTBD vecās ēkas jaunajam projektam. Kāds ir tavs redzējums par to?

Jā, esmu pateicīgs draudzei par šo aicinājumu. Metu stadijā esmu piedalījies vairāku baznīcu skiču izstrādē. Pret dievnama projektu izjūtu īpašu atbildību, tādēļ ceru, ka kopā ar Dievu un draudzes vadību atradīsim labāko risinājumu iespējamajai jaunajai baznīcas piebūvei, par kuru jau pamazām rodas kādas vīzijas. Šķiet, ka ēkai jābūt mūsdienīgai, plašai, multifunkcionālai, bet reizē arī mājīgai un drošai. Bet, kā dažkārt saka – šī ēkas ideja vēl ir “jāiznēsā un jālaiž pasaulē”.

Kāds ir tavs ticības ceļš pie Dieva?

Vienkārši sakot – mans ticības ceļš ir garš, raibs un dinamisks. Detalizēti manu liecību var noklausīties LKR raidījuma “Tikšanās ar klausītājiem” arhīvā. Esmu dzimis kristīgā ģimenē, un tā pati par sevi ir liela svētība. Mani brīnišķīgie vecāki – tētis un mamma, kā arī vecvecāki, ir bijuši brīnišķīgi ticības liecinieki man personīgi, ne tikai audzinot kristīgā garā, bet arī gadiem paliekot uzticīgi lūgšanās. Tā laika kristieši lūdza pat par vēl nedzimušajām paaudzēm. Vecāku lūgšanu spēku un svētību reāli redzu savā dzīvē joprojām.

Taču, kaut arī patiesi ticēju un dzīvi Jēzum nodevu jau 12 gadu vecumā un tiku kristīts Mateja draudzē, tomēr vēlākajos pusaudža gados dažādu apstākļu dēļ, dziļi neiesakņojos Kristū un, nesasniedzot 20 gadu vecumu, tiku dumpinieciska gara pārņemts un aizgāju no draudzes un, diemžēl jāsaka, pat no Dieva. Maldinādams pats sevi, vēlējos kļūt neatkarīgs no visa, īpaši reliģijas. Turpmākos, tuvu pie 10, gadus pavadīju “pasaulē” – bohēmā un uzdzīvē, kaut gan paralēli pabeidzu studijas un strādāju profesijā. Šajā dzīves posmā vairākkārt gāju caur dramatiskiem apstākļiem, pat vairākkārtējiem dzīvības draudiem, taču sirds palika nocietināta, biju spītīgs.

Tikai tad, kad biju “nolaidies” līdz zemākajam fiziskajam un garīgajam punktam, sākās bailes, ka esmu zaudējis glābšanu un biju pat uz mentāla sabrukuma robežas. Bet tomēr ticēju – vienīgais, kas var palīdzēt, ir Dievs. Sazvanīju un satikos ar savu tēvu, mēs kopā parkā lūdzām Debesu Tēvu, un manī ienāca piedošanas un pieņemšanas prieks. Šis bija spēcīgs pagrieziens atpakaļ pie ticības. Kaut gan atgriezos draudzē un iesaistījos kalpošanās, taču ne visas pasaulīgās lietas uzreiz atkrita un diemžēl ik pa laikam atkal paklupu. Kaut gan it kā formāli pasaulīgo dzīvi nožēloju, bet ik pa laikam pat lepojos ar to, teicu – tas bija mans ceļš. Nebiju no sirds no visa atteicies.

Pirms vairāk nekā 5 gadiem, kad caur Daini Pandaru iepazinos ar dvēseļu kopšanas un dziedināšanas kalpošanu, sāku saprast, ka, pat ja esi pie Dieva atgriezies, joprojām var palikt dvēseliskas un pat garīgas saites ar iepriekšējo dzīves posmu. Īpaši, ja dzīvē ir bijušas sāpes attiecībās, atkarības un citas dvēseles ciešanas vai garīgas saistības, ne viss tiek automātiski noņemts, bet ir vajadzīga patiesa un dziļa nožēla, atsacīšanās un garīga nošķiršanās. Vislabāk, ja šajā procesā palīdz pieredzējuši kalpotāji. Tieši pēc šādām kalpošanām personīgi man ieguvu patiesu Svētā Gara dziedināšanu un garīgu brīvību.

Lūdzot Dievu un lasot Vārdu, sapratu, ka, kaut gan Jēzum ticēju, tomēr kristības jaunībā diemžēl bijušas formālas un bez izpratnes, kā arī mana turpmākā dzīve neapliecināja “nomiršanu grēkam”. Kaut gan sākotnēji vēl šaubījos, taču Dievs caur Bībeles rakstu vietām un brāļiem uzrunāja un es kristījos mājas kristībās, lai garīgi vecajam cilvēkam mirtu ar Kristu un augšāmceltos tērpies Viņā! Pēc kristībām manī ienāca miers par paklausību, izveidojās tiešs kontakts ar Jēzu un grēks vairs manā dzīvē nedominē.

Vēl jāpiemin, ka mana un arī sievas garīgā dzīve spēcīgi sāka mainīties, kad draudžu dibināšanas seminārā M4 iepazinām ļoti dedzīgus brāļus un māsas no Norvēģijas, ar kuriem iedraudzējāmies un iepazinām tādas Dieva atklāsmes kā īpaša Viņa klātnība, vīzijas, pravietošana un citu Gara dāvanu lietošanu ikdienā. Kad, kāda brāļa mudināts, sāku no rītiem pavadīt ilgstošu laiku ar Dievu lūdzot, lasot, klausoties, mana dzīve un sirds tika spēcīgi izmainīta un tiek mainīta joprojām.

Tu esi pieminējis, ka tavs vectētiņš ir bijis labs kristieša piemērs. Vai vari pastāstīt par viņu vairāk?

Patiešām – vectēvs (jeb opaps, kā viņu saucu), mācītājs Kārlis Biķis, ir ieguldījis ļoti daudz manā ticības izaugsmē. Bērnībā ar vecākiem un viņu kopā Rīgas centrā nodzīvoju pirmos savas dzīves 11 gadus, kuru laikā no viņa uzzināju daudzus Bībeles stāstus, to izskaidrojumus un personīgās liecības. Brīnišķīgs paraugs viņš man bija arī tad, kad pastaigājāmies Kirova parkā (tagadējā Vērmanes dārzā, kurā pēc “tumsas” gadiem zīmīgi atgriezos), kad varēju vērot, kā viņš vēl padomju laikā gāja pie cilvēkiem, lai stāstītu par Jēzu. Tas uz mani atstāja lielu iespaidu.

Zinu arī to, ka vectēvam 40.to gadu sākumā ar ģimeni piedāvāja bēgt uz ārzemēm, bet viņš, lūdzot Dievu, saprata, ka jāpaliek kalpot Latvijā. Viņa turpmākā kalpošana vairākās draudzēs bija Dieva svētīta, neskatoties uz padomju sistēmas centieniem iebiedēt un traucēt. Arī viņa pieci bērni, ieskaitot manu tēti Pēteri, neiztika bez VDK draudiem, taču palika nelokāmi ticības liecinieki. Piemēram, mans tētis bija iesaistīts ārzemēs drukāto latviešu Bībeļu ievešanā Latvijā. Šie joprojām man ir ticības drosmes un degsmes paraugi.

Kādas Gara dāvanas tu esi novērojis darbojamies caur tevi?

Esmu piesardzīgs, kad cilvēki jautā – vai esi kristīts Svētajā Garā vai kādas tev ir dāvanas. Tās nav kā medaļas, ar ko dižoties, bet nopietna atbildība un, ja kristietis tās pareizi lieto, citi tās pamanīs bez informēšanas. Taču varu pieminēt, ka visizteiktāk manā dzīvē Svētais Gars darbojas caur evaņģēlista dāvanu, kas nereti vairāk ir bijusi sēšana, bet pateicos Dievam, ka arī pļauja ar augļiem. Dažkārt esmu manījis pie sevis darbojamies atziņas vārdu, garu izšķiršanu, dvēseļu kopšanas u.c. dāvanas, bet pats no sirds tiecos pēc pravietošanas, īpaši individuālas. Gara dāvanas var salīdzināt ar varavīksnes spektru, kad viena krāsa pāriet citā, tāpat dāvanām nav striktas robežas, turklāt īpašos gadījumos Dievs var dot arī tādu dāvanu, kas nav pamata dāvana.

Pastāsti, lūdzu, vairāk par savu ģimeni, arī par Zanes nākšanu pie Dieva un viņas nodarbošanos, bērniem!

Jau gadus iepriekš biju lūdzis Dievu par sievu – skaistu, gudru, ticīgu, labu māti, saimnieci. Sajutu pamudinājumu, ka vēlos draudzeni – mākslinieci, un izlēmu iestāties Mākslas akadēmijā ar mērķi ne tikai pilnveidoties, bet arī atrast sievu. Pēc neilga laika iepazinos ar īpašu meiteni – Zani, un viņa man iekrita sirdī. Mēs abi mācījāmies Vides dizaina nodaļā. Tiekoties liecināju par savu ticību un kaut gan sākotnēji viņa bija nedaudz skeptiska, Dievs pieskārās un viņa nodeva savu dzīvi Jēzum. Esam laimīgi, ka jau 9 gadus Dievs mūs ir svētījis ar laulību un trim brīnišķīgiem bērniem – meitu Elizabeti (6), kura tagad uzsāk skolas gaitas, un diviem brašiem dēliem – Marku (4) un Raivo (1).

Esam daudz dažādus Dieva darbus piedzīvojuši savā dzīvē, bet spilgts piemērs Viņa reālai darbībai ir mūsu laulības saišu pilnīga dziedināšana un mīlestības atjaunošana, ko diemžēl pretinieks pirms vairākiem gadiem vēlējās salauzt. Slava Dievam par ģimenes atjaunošanu, jo tā ir kā maza draudze, ko var dēvēt par dievišķo pamata šūniņu, kam ir milzīga vērtība. Dievs arī brīnišķīgi mūsu ģimeni vedis dzīvot ārpus Rīgas – Siguldas novadā, meža vidū, upītes krastā, kur bieži varam just Viņa tuvumu, mieru un prieku gan dabā, gan sirdī.

OTBD var redzēt tavas sievas gleznu izstādi. Vai vari nedaudz par to pastāstīt?

Jau pieminēju radošumu, kas nāk no Dieva, un mums katram ar uzticēto jāpagodina Viņš un jākalpo cilvēkiem, lai apliecinātu evaņģēliju. Zanei ir ne tikai labas interjera dizaina prasmes, ko viņa lieto ikdienā, bet arī talants gleznot un izteikt sirds domas grafiski. Es uzskatu, ka viņa caur savām gleznām sludina un pravieto Dieva sirdi un Viņa vēsti katram, kas gleznas aplūko un tajās iedziļinās. Kā Dievs viņu gleznošanā ieveda, jājautā viņai pašai, bet vēlos pieminēt kādu zīmīgu epizodi.

Pirms trim gadiem, kad īpaši meklējām Gara dāvanas, Dievs spilgti apstiprināja, ka tās nav draudzē izgaisušas, kā nereti kristieši apgalvo. Kādā dievkalpojumā Rīgā nepazīstams mācītājs no Anglijas pirms svētrunas vērsās pie Zanes un teica, ka Dievam ļoti patīkot, ko viņa dara radoši un ka tam ir vērtība, un Viņš to svētīs. Šis pravietojums bija kā spēcīgs apstiprinājums tam, ka Dievs ir ar mums un ka viņš mūs vada, svētī!

Kāds bija jūsu ceļš uz Ogres draudzi?

Pirms nedaudz vairāk kā trim gadiem mūsu ģimenes dzīvē bija posms, kad bijām iesaistīti kalpošanās, taču paši izsalkuši pēc garīgās barības. Saņēmām pravietisku vārdu, ka mums nepieciešams garīgo izsalkumu remdēt dzīvā Dieva Vārdā, draudzē. Sekoja ceļš, pa kuru Dievs vadīja uz Ogres draudzi, kas nu jau 3 gadus ir mūsu garīgās mājas. Kaut gan katrai draudzei ir kur tiekties, augt, tomēr esam ļoti pateicīgi, ka šeit jūtama draudzes un vadītāju vēlme pēc dzīvām attiecībām ar Dievu!

Tu kopā ar citiem uzsāki kalpošanu Mālpilī. Vai vari pastāstīt, kā līdz šim gājis un kādi ir tālākie plāni

Jau iepriekš biju dažiem Mālpilī liecinājis par Kristu, bet pagājušā gada beigās lūgšanā Dievs lika sirdī un arī citādi apstiprināja uzsākt “Alfa kursu”. Kursa laikā Dieva Gars bija brīnišķīgi jūtams un lekcijas kopumā apmeklēja 35 cilvēki no Mālpils un dažādām apkārtnes pilsētām. Mūsu vietējo komandu regulāri papildināja arī kalpotāji no Ogres draudzes. “Alfa kursu” izgāja gan kristieši no citām konfesijām, kuri tika iedrošināti dziļākām personiskām attiecībām ar Dievu, gan cilvēki ceļā pie Kristus, kas iepazina evaņģēlija būtību. Draudzes dienās māsa Ilga pieņēma ūdens kristību. Pēc kursa beigām turpinājām regulāras tikšanās, ko gan augustā īslaicīgi pārtraucām. Mēs vēlamies, lai arī tālākie plāni nav mūsu plāni, bet Dieva ceļš un vadība. Doma ir no septembra turpināt atkal tikties, lai studētu Bībeli, un arī lūgt un klausīties Viņu, lai saprastu, kādā formātā vislabāk to darīt.

Par ko visvairāk deg tava sirds un kas ir tava “svētā neapmierinātība”?

Dieva iedvesmota sirds degsme jeb neapmierinātība ar laiku arī var mainīties, bet man personīgi jau kādu laiku tā ir – lai Draudze, Kristus Līgava būtu dzīva un karsta, nevis remdena vai pat nedzīva. Remdena un pusdzīva draudze jeb reliģiozi nomināla kristietība ir laba augsne pievilšanai un atkrišanai draudzes iekšienē, ko pretinieks diemžēl diezgan rezultatīvi cenšas izmantot.

Lai tā nebūtu, svarīgas ir gan individuālas, gan draudzē praktizētas tiešas un dzīvas attiecības ar Dievu visā – lūgšanās, vārdā, slavēšanā, kalpošanā un sadraudzībā. Svarīgi arī nošķirt dvēseliskas vai prāta un emociju attiecības no dziļām, garīgām attiecībām ar Dievu, jo nereti, arī man tā ir bijis – prāta ticību uzdodu par garīgu, taču tā nav. Dievs ir Gars, un mums ar Viņu galvenā saskarsme ir garā, nevis dvēselē. Mums jāstaigā Dieva Garā, tad dvēsele un miesa pakļausies. Diemžēl daudzi kristieši gadiem neizprot šīs lietas, domājot, ka viss ir kārtībā. Caur to rodas risks, ka sevi, savas vēlmes, dzīvi sākam kontrolēt mēs paši, taču šī kontrole pilnībā jānodod Dievam!

Tu esi pazīstams ar to, ka centies celt gaismā nebibliskas mācības Latvijas kristietībā. Kāpēc?

Jau pieskārāmies “svētajai neapmierinātībai” un mana sirds deg arī par pareizi interpretētu, nesagrozītu Dieva Vārdu. Kā Pāvils saka – esi nomodā par mācību! Pēdējā laikā kristīgajā vidē strauji ienāk integrāli liberālā teoloģija, kam nav biblisku robežu, un to diemžēl sludina arī zināmi vadītāji, mācītāji, pat izdod un tirgo maldu grāmatas. Man nav bijis tā, ka Dievs balsī tieši devis kādas norādes, ko darīt, vispār esmu piesardzīgs ar tekstiem “man Dievs teica”. Taču, pirms pats kādas lietas esmu cēlis gaismā, varu teikt, ka esmu lūdzis un klausījies, tad sajutis tādu kā dievišķu pamudinājumu, pēc kura, kā saku, vairs “nevar nedarīt”.

Bet pat tad, kad esmu kādas lietas sagatavojis publicēšanai, vienmēr uzmetumu nosūtu vairākiem brāļiem un māsām, arī mācītājiem, lai viņi izsaka viedokli. Parasti tas bijis pozitīvs, kas arī ir par iedrošinājumu. Šo publikāciju mērķis nav tiesāt, bet celt gaismā Draudzes iekšienē esošos pretinieka perēkļus, ar mērķi Draudzi attīrīt un celt. Tam ir sekojuši arī rezultāti un Dieva apstiprinājumi. Arī apustulis Pāvils aicina izmest ļauno ārā no sava vidus. Pat ja dažkārt no kādiem ticīgajiem esmu saņēmis nepamatotu kritiku, nopēlumu un atgrūšanu par savu darbību, tomēr vienmēr atceros, ka Dievam vairāk jāklausa, nekā cilvēkiem.

Kā varam par tevi aizlūgt?

Parasti, ja iesaisties kalpošanā vai garīgajā cīņā, pretinieks neuzbrūk tieši, bet nereti – netieši un viltīgi. Dieva Vārds saka – pāri visam sargi savu sirdi. Tā ir mana un ģimenes lūgšana, lai mūsu sirdis ir tīras, lai tās pieder Jēzum kā Kungam, lai motivācija darīt kādas lietas Dievam ir tīra un no Viņa nākoša. Vēl aicinu arī lūgt par kalpošanu Mālpilī un Ķeipenē, lai “tumsa” netraucē Dievam vest cilvēkus pie Sevis, un par Viņa redzējumu misijām.

Kāds būtu tavs novēlējums Latvijai 100 gadu jubilejā?

Pirmkārt, lai Dievs vispār atklāj sabiedrībai, ka   viss nav tikai matērija, ka šī dzīve un redzamais nav viss, jo daudzi dzīvo patērētāju kulta iemidzināti. Otrkārt, protams, lai šie cilvēki satiekas ar Jēzu personīgi, jaunpiedzimst! Treškārt, lai varētu notikt iepriekšminētais, lai Dievs aizdedzina, pat sapurina visus esošos, iemigušos kristiešus, lai viņi kļūst par Kristus glābšanas vēsts lieciniekiem, pilnvērtīgiem mācekļiem, kas dara citus par mācekļiem! Ja katrs Latvijas kristietis pie Jēzus atvestu kaut vai tikai 3-4 cilvēkus, tā būtu varena atmoda, kas mūsu zemei tik ļoti vajadzīga! Ne visi ir mācītāji vai evaņģēlisti, bet mēs visi esam Kristus liecinieki, ar savām dāvanām un aicinājumu. Lai Dievs atklāj tās mums katram un aizdedzina sirdis liecināt!

Vai ir vēl kaut kas, ko tu vēlētos piebilst?

Īpaši vēlos uzsvērt – svarīgākais mūsu dzīvē – dziļas un patiesas mīlestības attiecības ar Dievu. Tā ir visa mūsu dzīves jēga – būt attiecībās ar Dievu un visā pagodināt Viņu. Un tad seko mīlestība, rūpes pret līdzcilvēkiem, vispirms ģimenē un Draudzē, tad sabiedrībā. Ja būs patiesas attiecības ar Dievu, mēs pazīsim Viņu, mūsos vairosies Gara augļi un ar Gara dāvanām mēs celsim un pavairosim Draudzi. Pēc tā visa ir jātiecas, bet vēlreiz uzsveru – vissvarīgākais ir Dievs Pats, regulāras un dzīvas attiecības ar Viņu!

Tā kā dzīvojam pēdējos laikos, tad diemžēl pievilšanas, ne tikai sabiedrībā, bet Draudzē ies arvien plašumā. Bībelē ir teikts – lai pieviltu, ja iespējams, pat izredzētos. Mums jābūt gataviem uz to, tādēļ lai pastāvētu, manuprāt, pamatā ir vajadzīgas trīs lietas – tīrs Vārds, tīrs Gars un tīrs trauks. Ar to domāju – pareiza izpratne un nesagrozīta Bībeles mācība, Svētā Gara darbība bez miesiskiem un pretinieka “piejaukumiem” un garīgi tīrs Dieva bērns ar pareizu motivāciju. Lai Dievs jūs ikvienu un mūs visus kopā draudzē attīra no liekā, piepilda ar Savu Garu un vada!

© Ogres Trīsvienības baptistu draudze. Pārpublicējot vai citējot atsauce uz autoru un otbd.lv